Jolanta Auziņa "Tu esi mana vājība"

Stella atkapas no manis ka truciga.

– Irina jautaja, vai ir kada elpa....

– Ak, tie nachos puslaika partraukuma… Rit tu meginasi 30 minutes ilgak neka parejie. Es negribu, lai uz taviem aug?stilbiem butu tauki.

– Eriks, nac, kadi tauki? Sajuti to, tas viss ir muskulatura. Irina bija ta, kas pec laulibam bija kluvusi miksta, – kuce neizskatijas, ka grasitos padoties.

Es biju apmulsis par ?o nekaunigo izlecienu un tikai gausi murminaju.

– Es aizie?u, uz tik?anos rit…

Bet Eriks satvera manu plaukstu, paris reizes pagrieza mani ap savu asi un smejas.

– Kur tu ej, lacit, jautriba tikai sakas....

– Kas? Lacis?!

– Jus nezinajat, ka jus ta sauc? Tu esi biedejo?ais krievu lacis......

Es atbrivoju roku no Erika karsta satveriena.

– Man jaiet…" es vinu partraucu ar pieaugo?u aizkaitinajumu.

?– Haha, lacim ir laiks doties uz alu, sukt laca… kepu… – Stella smejas par idiotisko joku.

– Varbut jums jau vajadzetu beigt ?naukt, jusu smadzenes ir pilnigi atrofeju?as… – Es to nevaru paciest un sarkastiski metu.

– Ko?" Erika uzacis draudigi savilka uzacis. Vina acis griezas ka terauds, un Stella metas uz mani, gatava saplosit mani par to, ka es to teicu. Bet vin? satver vinu gaisa un aiznes uz tualetem.

Es saku tricet. Cik loti es vienmer esmu izvairijusies no konfliktiem, no tenkam, no intrigam, un tagad tas.

"Kapec vinai pat ienaca prata, ka Eriks gul ar mani? Varbut tapec, ka mes biezi esam pedejie, kas paliek sporta zale, un pedejie, kas to pamet?"

Tacu Eriks, preteji savai reputacijai, nekad nav izradijis man vairak uzmanibas neka horeografs dejotajam.

Es neatceros, ka nokluvu majas. Ja, ja, Henrija dzivoklis ?aja laika bija kluvis par manam majam. Ieeju iek?a, iemetu atslegu sai?ki bloda.

– Sveiki! Es esmu majas.

Henrijs atskaneja no virtuves.

– Hei. Es domaju, ka tu kavesi. ?odien ir tava iniciacija, vai ne?

Ieeju virtuve un, ieraugot pazistamu figuru, sajutu, ka mani ieplust siltums.

– Man negribejas palikt…

– Noguris? – Henrijs skumji jauta, bet es zinu, ka vin? priecajas, ka esmu atgriezusies agri.

– Ne… Es vienkar?i negribeju, tas ir viss.

– Hmmm… – virietis ironizeja, uzacis pacelot uzacis.

– Kas ir tas "hmm"? А?

– Jus negribejat palikt ar Eriku? Tam jabut pamatotam iemeslam, – vina seja saskatiju prieka enu.

– Kas ir ar visu to Eriku? – Mani sak kaitinat visi tie joki un majieni par to, ka man vajadzetu justies ?pret Eriku.

– Aizmirstiet, tas bija mulkigi," es redzeju, ka Henrijs bija samulsis. Tacu vina seju izgaismoja prieks, kas vispirms atspideja acis un pec tam izplatijas uz vaigiem.

– Kada bija jusu diena? – Es gribetu atri mainit tematu.

– Ka parasti, cina pret sadzives sikumiem – es varonigi uzvareju kapnes, du?u, vairakas reizes vannas istabu…

– Tu esi mans varonis!

– Ja… ?eit es ari parspeju plitinu un paris tris katlus. Makaroni un be?amela merce vakarinam.

– Vau, es domaju, ka tu tikko sildi piegades edienu… – es majienu virziena uz kastem, kas sakrautas pie atkritumu urnas.

– Velns, man vajadzeja izveleties mazak inteligentu sievu.....

– Tagad tev bus jacie?.

Musu rotaligais flirts bija kluvis par regularu musu sarunu sastavdalu, un, pirms es to pamaniju, Henrijs bija kluvis par draugu. Vismaz ta es vinu par tadu uzskatiju. Tacu pedeja laika es sajutu ?kaut ko jaunu, kaut ko tadu, ko nesapratu. Pec darba es gribeju skriet majas. Un piektdienu vakaros, kad Henrija "milestibas priesterienes" naca ciemos, es klidu pa tuk?o un kluso Centralparku, lidz man saka klibot kajas un acis sarauties.

Kadu dienu es atgriezos parak agri un dzirdeju, ka kada dambrete sten, ?IJA bija ipa?i skala. Man nacas iet ara un gaidit uz lievena, kamer vina pabeigs savu darbu. Pec vakarinam mes iekartojamies uz divana viesistaba. Es velreiz izbaudiju savu slepeno feti?u – Henrija smarzu, kad izkustinaju vinu no kresla.

– Ziniet, ?ados brizos es jutos briesmigi. Es ienistu, kad tu man palidzi.

Bet es zinaju, ka vin? melo. ?is sekundes, kas mums abiem sniedza majigas tuvibas sajutu, deva mierinajuma un dro?ibas sajutu.

– Es ari neesmu sajusma, ka man naksies nesat ?o veco kaulu maisu," es jokojot nopriecajos.

?– Ahahahahahah, touchе," virietis sukstas.

– Ko mes skatamies?

Mes nejau?i izvelejamies kadu filmu un smejamies lidz raudam par ?kadu briesmigu vacu komediju. Un mes skatijamies to originalvaloda un bezdievigi nirgajamies un nirgajamies par aktieriem.

– Alles gute…" Henrijs baseja.

– Dast ist fantastisch," es komiski piksteju.

– Ak, yah, yah, yah, yah, dos no gute… Irina…" atkartoja Henrijs.

– Es esmu Sji Dzjinpins, – es izstiepu acu kaktinus, izliekoties par Kinas lideri.

?– Ahahahahahaha…" Henrijs smejas.

Mes nomiram no smiekliem. Henrijs sedeja sava divana puse, rokas stiepiena attaluma, tik tuvu un vienlaikus tik talu. Es baidijos spert pirmo soli, mate man bija macijusi, ka virietim jacen?as panakt sievieti. Henrijs bija parak labi audzinats, lai ?kaut ko daritu pats.

Mes ta dzivojam, parnemti neskaidras velmes viens pec otra. Bet ?odien, pek?ni, – sacija Henrijs, vina balss no smiekliem bija mazliet aizsmakusi.

– Nac pie manis…

Es ?aubigi paskatijos uz vinu. Vin? paskatijas uz blakus sedo?o.

– Tie?i jums?

– Ja, ja jums nekas preti....

Un es neiebilstu, noslideju uz divana, piespiedu sevi pie vina kermena, sajutu, cik vin? ir plans un trausls, ka kristals, bet iek?eji tik specigs un ciets. Vin? ne reizi nesudzejas par savu slimibu, parver?ot to humora forma. Henrijs uzlika savu roku man ap plecu, tikpat viegls ka sezamaja bridi nosedusies varde.

– Vai es varu? – Vin? klusi pajautaja.

Es piekodinaju, jo sajutu, ka man kakla iekeries kunkulin?. Mes vairs neskatijamies filmu, lai gan skatijamies uz ekranu ka idioti. Henrijs maigi samiloja manu matu galus, un es ieklausijos vina sirdspukstos.

– Henrijs…

– М?

– Ka tas ir mileties?

– Ehm… – man ?kiet, ka vin? aizridejas no parsteiguma.

– Zini, Irina, es neatceros, tas bija sen…

– Bet kas par to? Un visas tas sievietes… kas pie jums nak piektdienas?

– Irina, tas nav nekas cits ka milestiba… Kapec tu jauta?

Vina balss bija nedaudz aizsmakusi un no apmulsuma raiba.

– Paradiet man?

– Iriina…" vin? izrunaja manu vardu, it ka pardzivotu nepanesamas mokas.

Es pacelos uz rokas un ieskatijos vina acis, kas vaja gaisma bija zilas un dzilas ka Hudzonas udens.

– Irina…

– Neatmet mani, es zinu, ka ari tu ?kaut ko juti…

– Un tapec es to nevaru darit ar jums....

– Ka?

– Jums nav… Jums nav biju?i virie?i, vai ne?

– Bija…

– Nav taisniba, jus vienmer skataties pa kreisi, kad jus melojat – vin?, ?kiet, nav viegli vadams.

– Labi, ta nebija, kada tam nozime?

– Liels. Pirmajam reize jabut visskaistakajam. Noteikti ne ar nozelojamu invalidu.....

– Nesauc sevi par tadu! – Es gandriz kliedzu ?os vardus, it ka vin? butu mani apvainojis.

– Bet ta tas ir… Es nevaru jums dot to, ko velaties......

– No kurienes jus zinat, ko es gribu? Kada ir ta augstpratiba?

– Es vienkar?i zinu…" vin? to pateica tik klusi, gandriz cukstus.

– Ziniet ko? Jus neko nezinat! – Es nespeju atrast vardus, lai vinu sapinatu ta, ka vin? sapinaja mani. Es vienkar?i aizskreju uz savu istabu, norijot asaras.

5. nodala. IENAIDNIEKS

?orit pamodos agri no rita, lai nesastaptos ar Henriju. Visu nakti guleju nomoda, pardomajot savas iespejas. ?is moko?as pardomas rezultata tika pienemts lemums drizuma parvakties. Es pat izdomaju planu iret dzivokli kopa ar Kjaru. Tacu mani plani ta ari neistenojas.

Kad atveru istabas durvis, sastapos ar bernu ratiniem, kas staveja gaiteni. Henrijs taja guleja, vina seja bija bala un nogurusi.

"Vai vin? ta sedeja visu nakti?! Tas vinam vareja kaitet!"

– Henrijs, pamosties!

Vin? nereage

"Ak, Dievs, vairs ne…"

Es piesardzigi uzlieku pirkstus uz miega arterijas.

"Ir pulss, pfu…"

– Tapec savilnojies, Ira… Neuztraucieties parak… – mana galva atskaneja mammas balss.

– Henrijs, pamosties! – Es viegli paglaudiju vinu pa vaigu, vina ada bija miksta, bet nedaudz dzelzaina no rugajiem. Gribetos, lai es varetu turet roku mazliet ilgak.

Vin? atver acis, miegains, nesaprotot, kur atrodas.