Edgars Auziņš "Šķīrušies ģenerāļa padomniece"

Priek?nieks uz mani paskatijas arkartigi nopietni.

– Vienigais jautajums ir nauda?

– Ja, es nesen veicu dazus impulsivus pirkumus, un man vel nav brivas naudas – patiesiba man tadas nav vispar. Ir gruti atzit, ka esat salauzts. Ari ?im Suvorovam, kuram jau tagad nav skaidrs, ko vin? par mani doma un kads ir vina viedoklis.

"Nu, ta nav tik nopietna problema," priek?nieks smaida. – Lai ta butu, es tev aizdo?u naudu, vini to velak atvilks no tavas algas.

– Hm, paldies.

Generala acis iedegas kaut kada launa gaisma.

"Bet es gribetu but parliecinats, ka jus terejat savu naudu sapratigi, perkot patie?am pienacigas drebes, jo tuvakaja nakotne man un manai komandai tiks pieversta liela uzmaniba." Darisim ta, nauda nebus jaatdod, bet apgerbu darbam izvele?os tev pati. Pec darba dienas beigam aizvedi?u uz manis izveleto veikalu. Vai piekritat ?im nosacijumam?

Ne, protams, tas ir vilino?i, ja nav jamaksa par dargu biroja skapi, bet kaut ka tas viss ir parak intims vai ka?

– Butu jauki, bet es nevelos noverst jusu uzmanibu pec darba ar savu biznesu. Jusu gimene dro?i vien gaida jus majas?

"Jums par mani nav jauztraucas, es jums nepiedavatu neko tadu, kas varetu mani apmulsinat vai sasprindzinat." Un ne, es neesmu precejies, lai nevienam atbildetu. Bet ?kiet, ka esat precejies? Vai tavs virs apvainosies, ja kavesi no darba un atgriezisies ar drebem, ko tev nopircis cits virietis? – generalis viltigam intonacijam jauta.

Manam viram jau ir par ko uz mani apvainoties, mazak iemesla, vairak iemesla, tas vairs nav tik svarigi, un vin? pat nezinas. Uzskaiti?u garderobi ka savus personigos izdevumus.

"Vin? joprojam ir komandejuma," es skumji pasmaidu.

– Ak, cik erti. Tad pagaidam vari iet. Ja velies iepazities ar darba vietu, sedisies pie letes. Parejie atrodas atsevi?ka telpa.

– Vai es nebu?u viens uzgaidamaja telpa?

– Ja, visticamak, jus busiet tris.

Vina pamaja ar galvu, pienemot atbildi. Ir labi, ja ir aizsta?ana.

– Un, ja jums ir japanem dazas lietas no vecas darba vietas, tad labak to darit tagad, tad var vienkar?i nebut laika.

"Tad es tagad ie?u pec mantam."

– Labi, es jums piezvani?u darba dienas beigas. Izlemsim, kur satikt.

– Vai man vajadzetu atgriezties centra darba dienas beigas?

– Nav nepiecie?ams. Diez vai tas bus erti ar lietam. Ja atrodaties sava filiale, es jus sagaidi?u un taja pa?a laika iepazisimies ar objektu.

Es piecelos, nosarkusi un sniedzos pec kurpes, mana priek?nieka klusa uzraudziba. Vin? joprojam tik izsmejo?i ?kielejas. Un, kad vina versa roku uz kru?turi, kas brivi guleja uz priek?nieka galda, generalis nevareja pretoties:

"Es neesmu gatavs ?kirties no ?is lietas, atstajiet to man ka trofeju."

Vina atvilka roku, un priek?nieks iesmejas.

– Es jokoju, nemiet to.

Joprojam apmulsis, kaut kada divaina saguruma atvados no generala un dodos prom. Registratura isi uzmetu skatienu letei, dargam datoram, ieskatos istaba kur sedes kolegi, jau nedaudz apskauzu, jo vini sedes atsevi?ka erta kabineta, bet lete skaidri redzama redzams, ja ir ciemini, kartejo reizi, ahm, neskrape sevi. Un es tik pek?ni piekritu, bet nezinaju, kas tie?i ir jadara. Iepriek? galvenokart stradaju tikai ar papiriem un cipariem, veidoju statistiku, bet te viss liek domat, ka uzsvars bus uz darbu ar cilvekiem, ar priek?nieku konkreti. Nav ta, ka es butu kautrigs, bet drizak mana personiba ir tada, ka esmu vairak intraverts un jutos ertak izveidota komanda. Jutu, ka man nebus viegli.

Ka sapni es atgriezos darba. Raugoties uz mani, apmulsu?u, domigu un, iespejams, izjuku?u, kolegi uzreiz panema mani aiz rokas un sedinaja dzert teju.

– Kas? Kas tur ir? Vai tie?am par kaut ko sodija?

– Atnemtas premijas?

– Vai jus sita?

"Ja, ne," es sniedzos sava rakstamgalda atvilktne un iznemu paku. – Es atnacu savakt savas mantas un…

– Atlaists?! – kolegi izbriniti kliedza.

– Ne. Savadi, gluzi preteji, vini mani paaugstinaja amata.

Skatoties uz saviem kolegiem, baidos, ka viniem izlidis acis, ta vini izspiedas.

– Nopietni? Vai jus tagad jokojat ar mums?

"Ne," es saku ar ignumu. Es pat nezinu, ka visu izskaidrot savam damam, ka es to nedariju speciali, un lai vinas nedoma, ka tik?anas notiek caur gultu, jo tas tie?am ir tie?i ta. – Mani parcel uz centralo biroju.

– Izkap! PVO?!

– Personigais asistents.

– Oho! Kam?

"Jauns generaldirektors," es diezgan negribigi izspiezu.

Biroja valda klusums.

"Tu esi nelietis," pec minutes saka Nata?a. – Ka tev tas izdevas?

– Ja… nekada gadijuma. Tatad vini mani izsauca uz centru. Es pat nezinaju, kapec. Izradijas, ka ?odien tur notika intervija. Es runaju ar generali, un vin? man nekavejoties piedavaja ?o amatu.

– Godigi? Es nespeju tam noticet,” skeptiski saka Nata?a. – Vai jus zinat, cik pretendentu un citu cilveku aizbilstamo bija uz ?o amatu? Ka vispar izskatas generalis?

–Tu vinu redzeji. Aleftina pareizi noradija uz vinu.

– Ak, tas skaistais puisis. Un ko, jus gribat teikt, jus ieradaties sava dzemperi un brilles, ar bulcinu galva, un vin? patie?am jums iekrita? Vin? teica: es gribu tie?i tadu paligu sev?

Es paraustu plecus.

"Visticamak, es pamaniju Anecku korporativaja ballite," domigi saka Sofija Petrovna. "Vina nedelas nogale bija loti laba, vina neizskatas pec sevis." Ka vin? izskatas, jus sakat?

“?is ir virietis, kur? mani piekera autostavvieta,” es atzistu Sofijai Petrovnai, jebkura gadijuma vina driz redzes generali un atceresies.

– Ak, tas ta! Nu, tas nozime, ka es tevi pamaniju. Bet mans virs neuzmineja, vin? teica, ka ir militarists.

– Ko mes nezinam? – iejaucas Nata?a. – Kada tik?anas stavlaukuma? Un kapec tu kluseji, ja?

Man bija viss siki jaizstasta. Pazinojiet komandai par tik?anos ar izpilddirektoru autostavvieta, nevis gulta.

– Varbut vin? tevi iemileja no pirma acu skatiena? – Tonija sajusma saka.

– Tatad, vai kads zina par vina gimenes stavokli? – Nata lieti?ki jauta.

“Lai uzzinatu, jums ir jazvana HR,” atzime Sofija Petrovna.

"Pajauta vinam pa?am," es saku, noliekot savas personigas mantas un iemetot tas soma.

– Ka mes varam jautat? – manas damas ir parsteigtas.

"Un lidz darba dienas beigam nav palicis daudz." Vin? teica, ka tiklidz pabeigs centra, ieradisies ?eit, lai apskatitu objektu. Ja jus paliksit nedaudz ilgak, jus, iespejams, vinu satiksit.

Atkal kabineta kadu laiku valdija klusums, un tad sakas tada knada.

–Anka, kapec tu kluseji?! – Nata?a kliedz, neticama atruma iznemdama no galda kosmetikas sominu

"Es pabridina?u Mihalicu," Sofija Petrovna saka, steig?us pieceloties no galda. – Un meitenes, vinas atri sakartoja miskasti! Visas mapes un papirus nogadajiet arhiva.

– Kur? Tur jau nav vietas! – Tonija atzime.

– Dari, ko gribi, bet tev tas ir jaiespiez! – Sofija Petrovna atbild, slepjoties aiz durvim.

– Es ietaukoju bultu! – Nata?a nikni kliedz pie sava atspulga spoguli.

Cen?os nesmieties, bet man ir gruti sevi savaldit. Tada knada musu parasti miegainaja valstiba.

15. nodala

Kad generalis man piezvanija, lai parbauditu, kur esmu, aktivitate musu eka sasniedza savu maksimumu. Renats priecajas, ka tika atbrivots agrak, jau bija cela un driz bus pie mums. Piecpadsmit minutes, ne vairak.

Kad pazinoju, ka tuvojas generalis… attalinajos sturi, verojot, ka vini meginaja dazas minutes izdarit to, ko mes nevarejam un gadiem notirit. Birojs kluva neparasti pamests, kolegi bija maksimali skaisti ierobezota laika. Piegades menedzeris ieskreja izplestam acim, sakot, ka generala gardumam nepietiek krajumu, nebija laika tos papildinat no iepriek?ejiem svetkiem, kliedzot, lai atrakie no mums steidzas uz veikalu, bet musu veikals bija. talu no tuvaka. Nez kapec visi gribeja mani sutit prom, bet es atsperu, smejos un mierinaju, ka generalis te nebus ilgi, dzires nav vajadzigas, tapec sveicinas un aizies, bet visi it ka cereja. par pretejo.

Un ta, generalis ieradas un sagaidija vinu autostavvieta.

– Kur ir tavas lietas? – priek?nieks pavelo?a balsi saka.

– Pagaidam atstaju to biroja. Ko, tu neienaksi? – jautaju, redzot, ka priek?nieks nesteidzas izslegt ma?inu un izkapt.

"Es domaju, ka varbut es iegriezi?os velak," saka Renats Georgijevics, ?aubigi lukodamies uz musu nolietoto eku. ?kiet, ka vin? baidas, ka tas sabruks, kamer mes tur busim.

– Ludzu, ienac uz isu bridi. "Visi uzzinaja, ka jus nakat, tapec vini gatavojas, zel, ja vinu darbs nokrit," es jautaju, aizrijoties no smiekliem.

Skatoties uz manu dzivespriecigo seju, Renats pamaj un izkapj no ma?inas.

– Vai ?eit strada priek?nieks, ar kuru planojat atriebties savam viram? – generalis pek?ni precize, jau tuvojoties galvenajai ieejai.

– A? Ne ne. Ir tikai viens no kandidatiem,” es jautri no?nacu.

– Ka ta? Vai jus izvelejaties no pieludzejiem? Acimredzot ir daudz fanu?

– Ne, ta bija komanda, kas man ieteica atriebties un aizmirsties. Vienlaikus kopigi tika atlasiti iespejamie kandidati.

"Cik savdabigas darba attiecibas jums ?eit ir," ?efs iesmej.

“Kas tie ir?” Es paraustu plecus un tie?i pirms durvim, pedeja bridi, paslideju. Vina paspeja kliegt, bet nekrita.

– Atkal? – generalis jauta, pieliecoties pie manis. Nokera, ja. Apskaviens ir cie?s, specigs.

– ?ie zabaki ir tik… Bistami. Paldies!

Renats mani pacel no pushorizontala stavokla un rupigi apskata nesen iegadatos ziemas apavus – pec Natas ieteikuma ar augstiem planiem papeziem.

– Kurpes ir skaistas, bet neuzticamas. Bus jamaina. Es nevelos, lai mana asistente pastavigi gutu savainojumus vai lai kads vinu pieker. Vai jus piekritat, Anna Vladimirovna?

– Nu… es varu to nomainit, bet manas citas kurpes diez vai atbildis taviem augstajiem biroja standartiem.

– Es domaju, ka ?odien mes tiksim gala ar ?o jautajumu.

Satverot manu roku, priek?nieks atver durvis un ienak iek?a, panemot mani lidzi.

Zale Mihalics nepacietigi parvietojas no kajas uz kaju, vinam blakus ir Sofija Petrovna un vina vietnieks Sergejs Anatoljevics. Un nez kapec netalu stav Nata?a.

Kad paradijas generalis, visi, kas vinu sveicinaja, sasparojas un vinu acis izspiedas. Spriezot pec vinu skatiena virziena, vini bija parsteigti, ka Renats tureja manu roku. Nu, tas ta, tagad noteikti izplatisies baumas par to, ka es dabuju asistenta darbu.

Mans tagadejais biju?ais priek?nieks terze ar generalmenedzeri, iepazistina ar komandu, ved mani ekskursija pa eku, atver birojus un rada, ka darbinieki intensivi smaida. Trok?na vidu cen?os klusi izlist, lai ieietu kabineta, panemtu mantas un dotos uz ma?inu, bet Renats nav atlaidis manu roku, vin? mani stingri tur, it ka baiditos, ka es nokriti?u. atkal, un cik neerti ir visu manu kolegu priek?a, kuri redz mani zem generala aizgalda, bet vienubrid priek?nieks par mani aizmirsa, atraisidams tverienu. Tad, kad Mihalics mus beidzot atveda uz savu kabinetu, vin? atvera durvis un viesmiligi sacija:

– Es ludzu visus pie galda!

Es ieskatos biroja un esmu parsteigts. Kad jums bija laiks uzklat ?adu galdu? Burtiski parplist ar partiku un dzerieniem. Bet vini teica, ka nav ar ko mus arstet. Ja, tik bagatigs galds mums vel nav bijis pat Jaunaja gada! Paskaties, vairaku veidu salati, siltie edieni. Vai Mihalics sava kabineta slepj pa?a saliktu galdautu?

"Es neatbalstu dzires darba vieta," generalis sausi sacija, lukodamies apkart galdam. – Arpus darba dari un sanak ka gribi, bet ne ?eit. Nakotne, ja uzzina?u, ka jus to atlaujat…

Es neklausijos lidz galam, iegaju sava kabineta, atri savacu pacinas, gribeju klusi iet prom, bet tad kabineta ienaca visas manas damas uzreiz.

Nakotne, ja uzzina?u, ka jus to atlaujat

– Ak, kads skaists puisis. Gar?, platiem pleciem, tik liels.

– Un kads gultnis!

– Ja, nevis generalis, bet istais generalis! Kad vin? uzcela musu Mihalicu, vin? kluva pavisam sarucis. Es paskatos uz vinu, un man uznak zosada no vina pavelo?as balss. Tik priek?nieks. Es labprat izpilditu vina paveles. Sasodits, Ank, kapec tu vienigais tiki izsaukts uz interviju?! – emocionali saka Nata?a.