Edgars Auziņš "Šķīrušies ģenerāļa padomniece"

"Protams, es neesmu generalis," negaiditi man atbild Sofija Petrovna. "Bet kapec vini jus neaicinaja, es varu uzminet." “Redzi, Anijai nav bernu, vina ir skaista, diezgan jauna, bet musu biznesa nav jauna, vina ir sevi loti labi pieradijusi, vinai nav pretenziju pret savu darbu, stradiga, kompetenta, nekonfliktejo?a, ar labu izglitibu, vina neparprotami ir parsniegusi savu laipnibu sava vecaja amata un ir to paraugusi. Un tu, Nata?a, piedod, protams, tu man patic, bet visas nodalas baumo, ka esi intrigants un kildnieks. Un generalis Anecka, iespejams, pieskatija vinu korporativaja ballite, kamer visas jaunas karjeras sievietes skraidija pa viesnicu vinu meklejot, Anija bija zale, vini man teica, ka gandriz visi musu virie?i vinai seko, bet vini t patagu, vini skatijas uz vinu ta, Anija patie?am bija korporativaja ballite. Tas ir parsteidzo?i, cik vina ir laba, tapec ari vin? to aplukoja tuvak. Vin? satvera Anyutku ka elkoni un nelaida vala.

No durvju puses kads bridino?i noklepojas. Mes apgriezamies, un tur stav Mihalics un Renats Georgijevici. Mihalics ir sarkans ka omars, bet generalis nekas, smaida.

"Paldies par viesmiligo tik?anos, es sapratu, ka velies mani sirsnigi sveicinat," Renats saka, uzmanigi apskatot istabu. – Bet diemzel man ir pienacis laiks doties. Anna Vladimirovna, vai esat gatava?

Klateso?o skatieni pieversas man. Manu kolegu acis rodas jautajums, kapec es dodos prom ar generali darba dienas beigas? Un kur.

"Gatavs."

Panemu visas savas pakas uzreiz. Izradas, ?eit stradajot, esmu ieguvis ieverojamu daudzumu mantu.

"Renats Georgijevics mani aizvedis lidz metro, preteja gadijuma lietas ir smagas," es nervozi paskaidroju un piegaju pie jauna priek?nieka. Oho, manas rokas tulit norausies.

"Dodiet man savas pakas," saka generalis, jautri ?kieledams.

– Tas nav ta verts…

Ak, es to atnemu.

Es ver?os pie savam damam. Kolegu acis ir izspiedu?as, sejas redzama vispareja neizpratne. Ak-o-oi.

Es atri sekoju generalim ara, un uz ielas Renats iemet manas mantas sava ma?ina, atver man durvis un palidz apsesties. Un es tie?am jutu, ka mani kolegi, kuru biroji ir versti uz stavlaukumu, ir pielimeti pie logiem un to visu skatas. Iespejams, ekas otra puse skreja vairak cilveku. Ta bus saruna.

– Kapec tu to dariji? – Es jautaju, nodrebedams. Automa?inas interjers izskatas parak dargs, jutos nevieta un te nevieta, it ka butu sedejis nevieta.

– Kas tie?i? Vai jums ir auksti? Tagad tas uzkarses.

Priek?nieks spiez pogas un ah, zem mana dibena loti atri klust silti, pat karsti.

– Nu luk, ar pakam. Tu zini, cik daudz runas un tenkas bus par to, kapec tu uzvedies… parak intimi, it ka mes jau ilgu laiku butu labi draugi, lai gan teoretiski tikko tikamies.

– Es nevareju pretoties. Visiem bija loti smiekligas sejas. Vai jus tik loti uztraucaties, ko vini teiks? Jus vairs nestradasit ?aja komanda.

– Vini to apspriedis ari centra.

– Protams, vini to daris, bet jebkura gadijuma vini visu apspriedis un pieliks etiketes, un tas nav japamato.

16. nodala

Priek?nieks mus aizveda uz lielu iepirk?anas centru. Un es nolemu, ka vispirms vajag citus apavus, piekritu ?im, jo biju loti nogurusi staigat savos tagadejos zabakos, varbut ir kaut kas tikpat skaists, bet erts? Pati nolemu, ka naudu noteikti atdo?u savam priek?niekam velak, bet ta ka man tagad tas nav un man vajag drebju skapi, tad lai vin? izklaidejas, ja grib.

Parsteigums bija tas, ka Renats Georgijevics pielaiko?anai saka izveleties nepavisam ne elegantus apavus, mana priek?a rinda bija novietoti zabaki, kas vairak izskatijas pec armijas kaujas zabakiem, bet sievie?u salona versija nedaudz koketaka stila. .

Sievietes konsultantes plivo ap Suvorovu ar aizkustino?iem smaidiem, kuko un ?kiet gatavas cinities viena ar otru par iespeju aprunaties un vinu apkalpot, no malas tas izskatas smiekligi.

– Nu, vai tas ir erti? – generalis jautaja, kad uzvilku pirmo pari.

– Loti.

– Lieliski, tad mes panemsim ?os. Uzvelc savu nakamo pari.

– Bet… vai tie?am centra nesa ?adas kurpes?

– ?ie apavi ir nepiecie?ami, lai noklutu centra, un tiem jabut ertiem. Tie?i atbilsto?i pa?reizejiem laikapstakliem. Turklat es dzirdeju, ka ?ada veida apavi musdienas ir mode. Ja, meitene? – priek?nieks jau vaicaja mums tuvakajai konsultantei.

– Ja, loti moderna modele! – konsultante silti pamaj. "Visas jaunas meitenes dara tie?i ta."

– Nu, redzi, Anna Vladimirovna.

?kita, ka vini apavus ir sakartoju?i, bet, kad pargaja uz drebem, ari generalmenedzeris mani parsteidza un aizveda lidz, iespejams, dargaka zimola boutique. Ja, ?eit viena bluze maksas vairak neka viss mans jaunais kazocin?! Es nekad nemaksa?u par ?im drebem.

Vina apstajas pie ieejas un stingri atteicas tur iet.

– Es ?eit neie?u, iesim, ludzu, kaut kur citur.

– Kapec ne?

– ?eit ir parak dargi.

– Un kas? Jus neesat tas, kur? tere naudu.

"Es juti?os loti pateicigs."

– Lai ta butu, juti to.

Es ?nukstu un atkapjos, ludzo?i uzlukojot generali.

– Ejam, ludzu, kaut kur citur.

Renats bridi par kaut ko domaja, uzmanigi paskatijas uz mani un pek?ni parsteidzo?i viegli piekrita:

– Labi, ejam uz citu vietu.

Uz ?o citu vietu nez kapec bija jabrauc ar ma?inu kaut kur centra virziena. Eka, kura nonacam, ne?kita nekas ipa?i ieveribas cienigs, pat bez lielam spidigam izkartnem, bet iek?a ta izradijas loti pla?a, gai?a, skaista, un konsultantu acis nebija ne maniakala dzirksti, ne aizkustino?i smaidi. Renats tika aicinats gaidit ipa?a telpa pavado?ajiem cilvekiem, mani aizveda uz gerbtuvi, kur driz saka nest drebes. Mekleju cenu zimes, bet tadas nav. Precizak, etiketes ir, bet cenas nez kapec vispar nav. Varbut tas ir kaut kads second hand? Un vai vini pardod lietas pec svara? Heh, ne, dro?i vien ne. Bet tas ir divaini. Un drebes ir loti skaistas, ir skaidrs, ka viss ir jauns.

Es izeju pie sava priek?nieka sava pirmaja biroja terpa, jutoties ka ista skaistule. Mmm, melnais uzvalks lieliski der. Es nekad isti neesmu valkajis uzvalkus, bet ?eit ir tik elegants variants.

Generalis, es redzu, ir labi iedzivojies – vin? ir atlaidies kresla, vini vinam atnesa teju, talrunis ir pie rokas.

Renats paskatijas uz mani un apmierinati pamaja ar galvu.

– Nemsim. Nemsim nakamo variantu.

– A… Es gribeju vispirms noskaidrot, cik tas maksa.

– Anya, mes par visu vienojamies. Kapec jums jazina cenas, ja es maksaju par visu? Tu man neko neesi parada.

– Es tomer gribetu to atdot velak…

– Anija, tu tas atdosi, ja labi stradasi. Ticiet man, es esmu loti prasigs, es atnem?u daudz jusu laika. ?is drebes ir ne tik daudz priek? jums, cik mana darba tela uzture?anai. Un principa man patik, ja blakus ir skaista, dargi gerbta, laimiga sieviete. Es pats maksaju par savam velmem un velmem. Ej pargerbies, netere musu laiku.

– Redzi… ja ?is lietas ir loti dargas un to ir daudz, tad es nevare?u savam viram paskaidrot, no kurienes tas radu?as un ka davinatas, vin? nesapratis. ari.

–Tu vinam kaut ko paskaidrosi?

– Nu, varbut. Vin? uzdos jautajumus.

– Ka viss notiek. Likas, ka tu ?ausmigi atriebsies, pazinojot par savu abpusejo nodevibu pret vinu. Un pec tam, ka tu doma, vai vinam bus interese par tavu garderobi?

– Es… Es neesmu parliecinats, ka pastasti?u vinam par korporativo pasakumu. Nav ko stastit, isti neko neatceros. Un tagad es nedomaju, ka tas ir virziens, kura mums jarikojas. Vai es jums daudz stastiju par ?o situaciju korporativaja ballite?

– Kada virziena tad velaties rikoties?

Es paraustu plecus.

– Es nezinu, es ?obrid esmu tik apmulsusi. Un es nevaru to visu pienemt, es sava galva saprotu, ka man ir jadodas prom, bet lidz ?im man nav morala speka to darit. Sajutas joprojam saglabajas, kas padara to divtik sapigu.

"Sedies," generalis pamaj uz blakus kreslu. – Parunasim.

– Ka ar montazu?

– Vin? pagaidis.

"Tas ir neerti meitenu priek?a, jo vinas gaida."

– Anija, man rodas iespaids, ka tu daudz vairak doma par to, ko doma citi, aizmirstot padomat par sevi. Ej, parunasim velak.

Es devos uz gerbtuvi, nesaprotot, kapec Renatam ar mani bija jaruna intimas sarunas. Apkart ir tik daudz brivu jaunu meitenu bez gimenes problemam un gatavas karaties vinam kakla un stradat ar vinu dienu un nakti, un vin? mani aukle.

Bet kopuma pielaikot drebes, katru reizi iznakot jauna izskata virietim, kur? uz mani verigi skatijas, bija lieliski. Es jutos ka kada romantiska romana par bagato dzivi. Kad vini neskatas uz naudu, vini perk visu, kas viniem patik, un principa ?ada uzmaniba un interese par manu sugu silda dveseli. Tas tie?i paaugstina pa?cienu, bet liek jums nervozet par to, cik daudz naudas tiks izterets par visam ?im drebem?

Biju parsteigts, kad uz pielaiko?anas kabini saka nest treninterpus.

– Kapec man vajag treninterpu? – jautaju, paradidamies Renata Georgijevica acu priek?a balta treninterpa.

– Man patik sports.

Gaidu turpinajumu, bet priek?nieks kluse.

– Bet es neesmu loti labs, es neeju uz sporta zali, tad kapec man ir vajadzigas ?is drebes?

– Kamer tu stradasi pie manis, tev bus jadalas ar ?o manu aizrau?anos.

– Ka?

– No rita skrienot, par laimi parks ir pie darba. Vakaros dazas dienas ir trenazieru zale vai peldbaseins.

– Vai tadi pienakumi ir ieklauti darba liguma? – jautaju, ar ?ausmam iztelojoties rita skrie?anu. Es ienistu sportu un vienmer esmu izvairijusies no fiziskam aktivitatem. Kop? skolas laikiem biju klasisks nugis ar gramatu un brillem. Gandriz visu laiku dazadu iemeslu del man bija atbrivojums no fiziskas audzina?anas.

– Ja velies ar mani stradat, tad ja. Ka jus dro?i vien pamanijat, Anna Vladimirovna, esmu gatava cilveka ieguldit daudz, bet atdevei jabut atbilsto?ai.

Es paskatijos uz sevi spoguli. Vispar man treninterps izskatas labi. Es sevi neatpazistu.

Aizeju uz pielaiko?anu, vel paris sporta terpu komplektus un… man atnes peldkostimus.

Es paskatos ara no pielaiko?anas kabines.

– Peldkostimus nevajag radit, vai ne? – Es parbaudi?u ar priek?nieku.

– Kapec ir ?is?

– Nu, tas ir kaut ka pilnigi… atklati?

– Ja mes kopa apmeklesim baseinu, tad ta vai ta, es tevi redze?u peldkostima. Kada tam ir at?kiriba, agrak vai velak?

– Laujiet man velak nopirkt sev peldkostimu, tas nav biroja apgerbs.

– Nac jau ara. Es joprojam tevi redzeju pat bez peldkostima.

Piesarkusi es parados aiz aizkara. Esmu gerbusies viendaliga ko?i sarkana peldkostima. Generalis izliek zimi vinai griezties. ?ausmigi samulsusi pagriezos no dazadam pusem. Es nezinu, kas tie?i notika ar Renatu nakti, bet tas, iespejams, bija tumsa, bet ?eit viss notiek gaismas parpludinata telpa.

"Loti labi," boss slave. Vina skatiens deg. ?aja izskata nav neka draudziga vai vienkar?i vienaldziga. Skatiens valdzino?s, ipa?niecisks, apmierinats.

Es atri skrienu atpakal uz pielaiko?anu. Vini man pasniedz nakamo peldkostimu, un tas nebut nav sportisks. ?is ir vairak paredzets meitenem, kuram loti patik sauloties. Ne, ?o es nemegina?u!

– Nav jegas pielaikot otro peldkostimu! – es kliedzu no pielaiko?anas kabines. – Tas nav paredzets publiskajiem peldbaseiniem. Ja nu vienigi sauloties pludmale. Es nevaru ?aja staigat. Vai ir vel kadi varianti?

– Nac ara, es paskati?os.

– Par ko? Es tadu nevilktu uz baseinu, lai visi to redzetu.

– Man ir savs peldbaseins.

Es kluseju, nezinot, ko vel teikt. ?is priek?nieks velas ar mani sportot sava baseina, un lai es butu ?aja peldkostima?

– Anija, nac ara.

"Es nekada gadijuma nevare?u iziet ara tada peldkostima."

– Vai man pa?am nakt iek?a?

"Es eju ara," es pieklajigi atbildu un pec kada laika tie?am izeju, tikai nevis peldkostima, bet jusu drebes, kuras es ?eit ierados. – Man ir apnicis meginat kaut ko darit. Vai ir kostimi? Parejais nav tik svarigs.

Ja tagad generalis saks uzstat uz peldkostimu un apak?velas pielaiko?anu, es neie?u uz paaugstinajumu, palik?u sava vieta.