Edgars Auziņš "Mīlestība ir akla"

Virietis pasmaidija it ka par savam domam, uzlika brilles un devas ielas virziena, sekojot savam sunim.

2. NODALA. TIK?ANAS GAIDI?ANA

Nakamo menesi manas domas arvien atgriezas pie Oskara un vina saimnieka.

"Tas ir skumji, ka jaunam, pievilcigam virietim ir jabut atkarigam no suna… Bet vel sliktak, iespejams, ir but atkarigam no cilvekiem…"

Tacu tas nebija vienigais, kas mani savilnoja, kaut kas Matveja mani piesaistija, arpus vina slimibas, kaut kads apslepts speks slepas vina. Es parbaudiju vina datus, bet nevareju atrast ne uzvardu, ne talruna numuru. Pec mene?a es biju gandriz aizmirsis par ?o incidentu. Bet kadu dienu, stavot autobusa pietura, es pamaniju pazistamu pari.

Iespaidigais Matvejs un piesardzigais Oskars ?kersoja celu un devas autobusa pieturas virziena, kur es gaidiju savu autobusu. Tiklidz vini man pietuvojas, suns sveiciena vicinaja asti.

– Un kas tu esi?– Matvejs pasmaidija. Vina platos plecus sedza tum?ais krekla audums. Krekla piegriezums izcela viri?kigo torsu. Acis, tapat ka iepriek?eja reize, bija pasleptas aiz brillem.

– Sveiki, es esmu Alina.

– Tie?i ta, musu auklite, es atcerejos jusu vardu. Oskars ir priecigs, ka jus esat.

– No kurienes jus to zinat?

– Vin? vicina asti, es to jutu.

Es apsedos, lai vinu paglauditu, un ar skumjam konstateju, ka vinam jau nepiecie?ama aprupe. Vina kazocin? bija blavs un pelecigs no putekliem, un vietas, kur es to vareju sajust, bija izveidoju?as kaudzes plankumu.

– Ir pagajis ilgs laiks, kop? tu esi bijis pie manis, – es teicu, baidoties but uzbaziga.

– Toreiz mes grasijamies to iztirit. Vin? jau ir netirs, es zinu," saimnieks, ?kiet, piekrita manam viedoklim.

– Pie manis vai kaut kur citur?– es pieticigi pajautaju.

– Oskaram tu patik. Kapec mums vajadzetu mainit kapteinus?– Pie varda "ka" virietis apstajas, it ka gribetu kaut ko pateikt, bet pardomaja.

– Es jus ar Oskaru gaidi?u, – es teicu loti divdomiga toni, kas suna saimniekam lika pasmaidit.

Matvejs pieklajigi nolieca galvu, apliecinot savu piekri?anu, un taja bridi suns deva savu balsi.

– Mans busin?, – bija acimredzams, ka Matvejs velejas turpinat sarunu, tacu vin? steidzas.

– Apbrinojami! Vai vin? zina skaitlus?

Vina viri?kigo seju izgaismoja maigs smaids ar bedritem uz vaigiem.

– Vin? to atpazina pec smarzas…

Es apmulsusi noversu acis un priecajos, ka vin? taja bridi mani neredz.

– Nekautrejieties, jums nav jazina viss par suniem-pavadoniem. Tas butu vienkar?i jautri, matematikas suns. Ardievas.

– Ardievas…

Ar ?iem vardiem vin? uzmanigi iekapj autobusa, izmantojot nuju, lai atrastu celu. Es vinu hipnotizeti veroju, lidz autobuss aizver durvis un aizbrauc. Tikai pec daziem mirkliem saprotu, ka es gaidiju to pa?u reisu.

Nakamaja nedela, cerams, ik pec pusstundas, ja ne biezak, atsvaidzinu savu kalendara ierakstu. Tas klust ka apsestiba, bet es nekadi nespeju cinities ar ?o piespiedu velmi vinu atkal redzet.

"Es negribu atkal iemileties pec tam, ko esmu pardzivojusi… Bet tam nav jabut attiecibam. Mes varetu vienkar?i…"

?is domas liek man sakarst un asinis ieplust seja, bet es nomierinu sevi.

"Tas ir normali, es esmu jauna sieviete, man vajag atbrivo?anos… Es ceru, ka vinam ari… Lai gan ?ads virietis ar savu izskatu un humora izjutu diez vai cie? no vientulibas… Un vina… stavoklis dazam meitenem dro?i vien tikai pie?kir pievilcibas punktus…".

Ar ?adam domam es atkal atsvaidzinu kalendaru un nevaru noticet savam acim. Rit ir ieplanota suna Oskara vizite. Man saka tricet pirkstu gali, un mute bija sausa.

"Viniem ir noteikts termin?, mes varetu doties pastaiga pec darba…"

Vakars paiet aizrautigas domas. Man nav ne jausmas, ka sagatavoties tik?anas reizei ar neredzigu cilveku.

"Parasti visi sagatavo?anas darbi ir versti uz to, lai izskatitos labak… Ko es varu darit, lai parsteigtu Metju…?"

Uz vaicajumu "Ka sagatavoties aklajam randinam" mekletajs sniedz tikai rakstus par aklajiem randiniem. Izmisigi meklejot atbildi, es nolemju but pati par sevi un aizmieg?u satraukuma un viegla uztraukuma parnemta.

Dienas pirma puse ievelkas nepanesami leni, diena liekas gara un visnotal gara, lai ari cik loti es virzitu vakaru. Bailigi nervozejot, es turpinu raudzities uz registraturu, meklejot kadu pazistamu figuru.

"Sen jau nebiju tik loti uztraucies par kadu virieti. Es uzvedos ka pusaudze…"

Kad pabeidzu darbu ar vel vienu suni, atskan klauvejiens pie durvim. Mana sirds sak strauji pukstet.

"Tas ir vin?!…"

Aizmirstot visus profesionalas etiketes noteikumus, es atstaju suni, ar kuru stradaju, un skreju pie durvim.

Ar saspringtu roku velkot rokturi, es atveru durvis un sastopos ar pla?u, stingru virie?a krutim.

– Atvainojiet, Oskars nespeja pretoties un ievilka mani ?eit. Tu joprojam esi aiznemts?

– Labdien, pagaidiet dazas minutes, es tikko pabeidzu darbu.

– Bus ilgi jagaida, bet mes to izturesim, vai ne, Ossi?

Suns priecigi vicina asti, skatoties uz savu saimnieku un mani.

Es aizveru durvis un cen?os kontrolet savu sirdsdarbibu. Gluzi ka migla es pabeidzu darbu un pavadiju suni. Gaidamaja telpa ieraugu saimnieci, kas izmisigi flirte ar Metju, izradot savu dekolte. Vina nemitigi pieskaras savam krasotajam blondajam cirtam un piekoz savu kuplo lupu.

"Stulba…" – Es domaju ar aizkaitinajumu.

Apkopoju savas domas, eju pie sievietes un pasniedzu vinai pavadinu.

– Ak, tik atri, – vina civina, mulkigi zestikulejot.

Panemusi uz rokam savu mazo ?pikeri, vina civinaja suligu balsinu.

– Foksi, tas ir Oskars un vina saimnieks....

Vina ap?aubo?i paskatas uz vinu, uzacis uzacis pacelt. Protams, Matvejs to neredz un ignore vinas memo jautajumu.

– Oskar, vai esi gatavs? Nac, zens.

Oskars piecelas no savas vietas, bet bez saimnieka paveles nekustas.

– Mes esam gaidiju?i. Oskars, ejam.

Acs kaktina pamanu neapmierinatu klientu, kur? ir atstats novarta. Vinas seja ir apsartusi, un starp uzacim paradas dusmiga grumba. Mana sirds triceja ka putns buri. Nav iespejams vardos izteikt prieku, ko izjutu, vinu satiekot.

Kabineta es pateicu Matvejam, kur ir kresls, un vin? to nekludigi atrada ar savu spieki. Oskars nepacietiba kepu aizrada no kepas uz kepu. Es ieveroju, ka vina kazocin? ir slikta stavokli, netirs un blavs, ar daudziem plankumiem. Suns acimredzami ir pamests novarta.

– Vai varu pajautat, kas noticis ar Oskaru?

– Jus domajat to, ka vin? ir tik netirs?

– Ja, suna kazokam ir nepiecie?ama ikdienas kop?ana. Preteja gadijuma var rasties veselibas problemas.

– ?is mums ir bijis gruts menesis. Bet tagad, kad esmu atpakal, viss bus labi.

– Tu esi bijis prom?

– Ja, es biju prom, lai arstetos. Mans bralis bija kopa ar Oskaru, vin? ir tas, kur? vinu noveda ?ada stavokli. Man ir briesmigi kauns.

– Tavs bralis varetu atvest Oskaru pie manis, kad tu busi prom. Ja vin? nezina, ka rupeties par suni.

– Jus vienkar?i nepazistat ?o dumpinieku, vinam ir daudz domu, vinam nerup suns.

– Varbut ir kads cits, kam tu vari uzticet Oskara aprupi.

– Man nav neviena cita.

– Atvainojiet, tas dro?i vien nav mans bizness....

Es iesligstu suna matos, turpinot tirit no vina puteklus un netirumus.

– Vai tas varetu but bijis tavs…

– Atvainojiet?

– Mes esam pieaugu?i cilveki, Alina. Es teiktu, ka redzu, ka tev patik. Bet diemzel… Tapec es tev jauta?u tie?i.....

Ar aizrautibu nometu du?u izlietne, un udens sak ?lakstities visos virzienos. Oskars no parlieku lielam emocijam nopriecajas un satricina sevi, iz?lakstot udeni pa visu biroju. Es stavu slapja no galvas lidz kajam, nespedama savaldit smieklus.

– Domaju, ka es jau atbildeju uz jusu jautajumu.....

– Labak es to nevaretu pateikt… – Matvejs noslauka slapjo seju un smejas.– Tatad randin??

– Saksim ar pastaigu?

Es pasniedzu Metju papira dvieli, un vin? noslauka seju un rokas no udens.

– Tad vai tu ?odien pastaigasies ar mani? Es ieplanoju ipa?u tik?anos uz velaku laiku.

– Tu to izdariji?

– Ja, es esmu viltigs akls vecis. Tatad jus piekritat?

– Es piekritu. Un, ja drikstu, lietosim "jus".

– Jus lasat manas domas.

3. NODALA. NE TIK?ANAS

Es pabeidzu darbu ar Oskaru un, pavadijusi klientus uz registraturu, sakartoju biroju. Cen?os saglabat vesu un nepiespiestu uzvedibu, tomer joprojam izjutu uztraukumu un satraukumu par ?o pastaigu.

Pargerbjos ikdieni?kas drebes, ievietojot savu uniformu mugursoma. Nostiprinajusi grimu un izkemmejusi matus, es pek?ni atceros, ka ?is bus neparasts izbrauciens.

"Esmu pieradusi, ka virie?iem patik mans izskats, bet ko darit, ja es bez savas caulas neesmu nekada zina interesanta…?"

Nervozi nopu?oties, es pakeru savu mugursomu un iznaku no biroja. Oskars uzreiz piecelas no savas vietas, nepacietigi vicinot asti.

– Es esmu gatavs, mazulis. Atvainojos, ka liku tev gaidit.

– Tas nekas, jums bus iespeja kompenset.....

– Es runaju ar suni!

– Un es runaju vina varda…

Smejoties es atvados no registratorem un dodos uz durvim. Oskars iet man pakal, Matvejs aiz vina, turot vadu. Ir svelmains junija vakars, iela ir piepildita ar vasaras trok?niem un smarzam.

– Kur mums iet?

– Kur jus parasti ejat?