Edgars Auziņš "Mīlestība ir akla"

Skumji nopu?oties, vin? piebilst:

– Es esmu tads idiots. Tas ir tikai godigi, ka tu vairs nevelies mani redzet.

– Kur? tad mazgas tava suna pakalu?

– Ari mans bralis ir idiots.

– Izcila genetika…

– Velns, tie?i ta," Matvejs pirmo reizi pec kada laika pasmaidija, un vina sirdij kluva nedaudz vieglak.

– Kapec vin? dzivo ar jums, nevis ar vecakiem? Es ar brali viena dzivokli neizturetu ne nedelu.

– Mums nav vecaku.

– Ak, man ir loti zel, man ir zel.

– Tas ir vecs stasts, bruce ir sadzijusi. Bet Makars pec teva naves bija pilnigi nekontrolejams. Kad tas notika, vinam bija 14 gadi, un tas ir visgrutakais periods zena dzive.

– Un mamma?

– Mamma aizgaja, kad vinam bija 6 gadi un man 15....

– Man tik loti zel, ka jums tas bija japiedzivo," es redzu abu zenu, kuri bija paliku?i bez mates milestibas, apjuku?as, tuk?as sejas.

– Ja, dzive mus nav saudzejusi… Ta gadas. Turklat pirms diviem gadiem es zaudeju redzi… Un mans jaunakais bralis kluva par manu aukli… Vin? izvilka mani no dibena. Lai kads vin? butu… Lai vai ka, mana milestiba pret vinu ir tikpat akla ka es......

– Es saprotu. Tragedijas vai nu ?kel cilvekus, vai saved kopa uz muzu.

– Mes esam savienoti. Daudzejada zina tas ir iemesls, kapec es joprojam esmu briva. Makars nepienem nevienu sievieti, un es esmu izmisis.

– Butu mazliet vieglak, ja meginajums nodarboties ar seksu ar tevi nenovestu pie traumu centra......

– Paldies, ka cen?aties mazinat spiedienu. Es tie?am jutos briesmigi vainiga…

– Vainas sajuta neko nenoversis. Neuztraucieties, viss ir kartiba. Ko nevar teikt par tavu pirkstu un manu galvaskausu…

Matvejs pirmais dodas pie arsta, es uz to uzstaju. Vin? ir prom divdesmit minutes, un man jau pietrukst vina balss, vina sejas, vina smaida.

"Man ?kiet, ka man ir nepatik?anas…"

6. NODALA. NEPATIKAMS PARSTEIGUMS

Par laimi, Matvejam nav luzuma, bet gan smags sasitums. Arsts izrakstija atputu, pretiekaisuma lidzeklus un ziedi. Es ari izcelos ar nelielu izbili, precizak, nelielu hematomu. Sanemu?i nepiecie?amos ieteikumus, noguru?i un izsalku?i pametam traumpunktu.

Ara beidzot ir vesaks, dzilo nakts debesi izgaismo mistisks meness mirdzums. Zale dzied ciruli?i, un taluma dzirdams riepu caukste?ana uz nakts ielas.

– Vai mes iesim pastaigaties?– Matvejs ar viltigu smaidu pasmaida virziena uz kajas kaju, kas bija sa?uta. Vin? tur rokas savu blodinu.

– Ne, man ir pieticis staiga?anas. Rit ir darba diena.

– Nu, ta jau ir ?odien.

– Tie?am… Jus neapvainosieties, ja es atgriezi?os pie sevis?

– Man tevis pietruks, bet es neapvaino?os… Ej, protams," es redzeju, ka Matvejam, tapat ka man, bija gruti atvadities.

– Man ari tevis pietruks… – es apskavu vinu ap rokam, ar visu kermeni piekeros vinam, gribedama atstat vina siltumu, vina smarzu, vina pieskarienu sevi.

Vin? maigi glastija manu muguru un plecus, caurlaida manus matus caur pirkstiem, skupstija manu seju, un katrs vina pieskariens lika manai iek?ai klut karstakai.

– Vai es varu ceret turpinat?– cerigi jautaja Matvejs, un ?ie vardi lika man krutis sajust siltumu un medu.

– Es ceru uz turpinajumu tikpat loti ka tu. Es domaju, ka tas nav ta, ka tas darbojas…

– Kas tas ir?

– Lai meitene tik atri atvertos.

– Neaizpildi savu galvu ar ?im mulkibam.

– Es ar vienu kaju esmu bijis cita pasaule, un es noteikti nevelos teret savu laiku uz apli.

Es ieraugu savu taksometru un jutu, ka man saspringst iek?as pie domas, ka man ar vinu naksies ?kirties. Vin? jut, ka tu dreb, un pievelk tevi tuvak pie sevis.

– Es panem?u tevi pec darba. Vai tu neiebilsti?

– Es gaidu…

Vin? skupsta mani uz atvadam, un man gribas raudat, it ka mes vairs nekad viens otru neredzetu.

Iekapjot taksometra, es pieskar?os vina lupam, atceroties musu skupstu. Man sap viss kermenis no izlaista glasta. Automa?inai atkapjoties, ar rugtumu saprotu, ka man nav vina numura zimes.

"Es esmu tads Velcro… Tikai tapec, ka man kads patik, es klustu ka anakonda… Dveseles upuris ar savam rupem un jutam, kas parver?as apsestiba… Makss to neiztureja un aizbega… Ar pirmo pieejamo meiteni… Cik ilgi Matvejs iztures?"…

Majas jutos rugti, atminas par Maksu, dro?i noglabatas talaja atminu ladite, atkal nak ara.

"Neatkarigi no ta, cik daudz tu slaucisi atkritumus zem paklaja, netirumu un jucekla sajuta nepazudis…"

Es nolemju iet du?a, kamer tiek mazgata mana darba forma. Mans kermenis lenam atslabst zem karsta udens struklas. Atminas par Matveju liek manam rokam klejot pa kermeni. Vina platie pleci, specigie vederpreses muskuli, nedaudz tum?a ada, vina erekcija.

"Es vinu tik loti velos… Tas ir nepanesami…"

Nespedama vinam to pateikt tie?i tagad, es sutu vinam savas domas caur telpu.

"Tev jazina, cik loti es tevi velos… Es nekad agrak nevienu neesmu velejusies ta ka tagad… Pat savu ligavaini… Ta nav tikai kermena pievilk?ana… bet dveseles pievilk?ana. Velme saplust ar tevi, iz?kist tevi… Varbut es esmu naivs mulkis, un dzive atkal sadurs manu seju ar brugi. Bet es gribu but ar tevi tik ilgi, cik vien ilgi varu."

Es nepamaniju, ka glasti uz ?im domam aizved mani lidz fini?a linijai. Mans kermenis tric no gaiditas atbrivo?anas, bet tas nav kaut kas tads, ko ?is virietis varetu man dot, par to nav ?aubu.

"Ka es izdzivo?u lidz ritam?" – Mana galva pulse kaitino?a doma.

?onakt mans miegs vairak lidzinas lenai vari?anai elles katla. Uzmacigas trauksmainas domas savijas ar sapigam sajutam mana kermeni, ko izraisa nepiepildita velme. Man ir ari galvassapes no trieciena.

No rita pamostos ar nepatikamu pilnigas neveiksmes sajutu, it ka viss butu neatgriezeniski zaudets. Mani parnem drumas domas, un sapes kermeni klust pavisam jutamas.

"Kas ar mani notiek?"

Patiesiba par jusu stavokli atklajas tualete. Asinis uz tualetes papira izskaidro visu, sapes un trauksmes sajutu.

"Tie?am?! Kapec ?odien?! Kada abols? Tev tagad te nevajadzetu but ?eit, akurats periods!!!! Es tevi tik loti ienistu!"

Es eju uz virtuvi un pagatavoju sev kafiju. Man sap veders, es nevaru iekost kakla, un man uz zoda ir pimpelis.

"Lieliski, Alina, pat tava dzemde ir pret tevi."

Smagas domas gatavojos darbam, cerot, ka pretsapju lidzekli driz iedarbosies.

"But sievietei ir apnicis… Tagad man ir jagerbjas ?aja krekla un melnos dzinsos, lai justos erti par savu pakalu…"

Es nolemju braukt, lai gan neesmu parak laba autovaditaja. Tacu es nevelos, lai sabiedriskaja transporta mani izskalotu sviedri. Braukt cauri rita satiksmei, protams, ir patiess prieks. Uz darbu noklustu pilniga neapmierinatiba un gatavs nogalinat.

Bet, kad pie klinikas ieejas ieraugu pazistamu figuru, mani parnem prieks. Vina mati ir sapiti glita kupena, torsu sedz tum?i zils polo krekls, un apetiti raiso?ais skats uz vinu liek man mute ieelpot. Oskars jau no talienes sajut mani un dod man balsi, vicinot asti. Matveja seja uzreiz iemirdzas, kad vin? saprot, ka esmu tuvu.

– Kads ?orit ir parsteigums?

– Atvainojiet, es nevareju gaidit lidz vakaram. Es domaju, mes pat ne…

– Mes pat neesam apmainiju?ies ar telefona numuriem.

– Es tikko iztureju ritu…

– Es ari.

Atgriezties vina rokas ir ka sapna piepildijums.

– Ludzu, nebaidies no manas apsestibas… Es negrasos tevi vajat ka mezonigs maniaksc......

– Tev drizak ir jabaidas. Jus riskejat nonakt mana miru?a rokas.

– Vai es varu to izdarit tagad?– Matvejs pla?i pasmaidija.

Es specigi saspiezu vinu ar abam rokam, bet vin? ir nekustigs ka klints.

– Man ?kiet, ka tu salauzusi paris ribas, – vin? rotaligi nopriecajas.– Vai tu dosi man savu numuru?

– Vai jus piezvanisiet un ieelposiet klausule?– pajautaju klusinata balsi, piespiezoties pie cieta virie?a krutim.

– Tu vari redzet cauri man....

Es ievietoju savu numuru vina kontaktos un jautaju:

– Ka man parakstities?

– Visi segvardi mana galva skanes pomaniakali.....

– Ka ko? Jauns upuris?

– Ne. Kaut ko lidzigu ka mila meitenite, maigs bernin?, mil? bernin?.

– Jus runajat ka pedofils. Vai jus zinat, ka man tagad ir 18 gadi?

– Ja, es piekritu, ka tas ir mazliet biedejo?i.

– Labi, tad es bu?u tikai Alina.

– Ka tu mani parakstisi?

– Es nezinu. Lielais kungs?

– Jus tagad nerunajat par augumu?

– Ne…

Vin? piespiez mani cie?ak, un es jutu vina izspuru?as cienas spiedienu uz mana vedera.

– Vai tev patik tauki komplimenti?– Es izsakos ironiski.

– Es tikai priecajos tevi redzet… Mes tiksimies ?ovakar?

– Ja, bet ta ir filma bez gultas ainam…

– Mani neieklava?

– Man ir mene?reizes.

– Ja jus vel neesat pamaniju?i, es esmu mazliet akla… Skats uz asinim mani nebiede....

– Ak, nu, redzesim… Bet ja nebiede, tad nebiede. Labi?– ?is dialogs mani gan mulsina, gan uzjautrina. Ar Matveju ir tik viegli runat par tadam ne tik popularam lietam.

– Es zinu, ka pagaidit… Mes vienkar?i labi pavadisim laiku kopa.

– Cerams, bez vel viena brauciena uz neatliekamas palidzibas nodalu.