Edgars Auziņš "Aizraujoša ģeogrāfija"

Meitene iepazistinaja ar sevi un pasmaidija, cik vien vinai lava salauztais vaigs. Bet burvis izbrina pavera muti. Pat ja ta nav Lina, Alina, kada starpiba.

– Tu esi arzemnieks? – vina atbilde jautaja. – Bet jus diezgan labi zinat krievu valodu.

– Es braucu uz Maskavu no Pragas. Mani sauc Dens. Skola macos krievu valodu. Es esmu nekromants. ES dabu?u…

Bet vinam nebija laika pabeigt. Orki, kuri aizdomigi atri parstaja intereseties par puka dzeju, ar sminu paskatijas uz upuri. Tacu Alina lieliski saprata, ka lidosta satiktais burvis nezina kaujas burvestibas. Zel, ka nevar izmantot levitaciju, bet citi zvani un svilpes prasa speku. Ja Dens ir nekromants, tad visas vina spejas ir miru?o aug?amcel?ana, nevis uguns lozu me?ana. Tapec puisis dzina orkus pa lidma?inu, jo vienigais, ko vin? vareja viniem izdarit, bija izsmelt vinu fiziskos spekus.

Burve pastiepa rokas uz priek?u un cuksteja:

– Fuck-tibi-doh-tibi-doh! Kirieshkus-dimedrolus!

Vina aizvera acis un iedomajas, ka no labas rokas plaukstas izlido mazi krekeri, pilditi ar miegazalem. Nez kapec no bailem vina nolema, ka stulbie orki noteikti metisies pie zeme izkaisitajiem krekeriem un saks tos apest. It ka filma ?urika neveiksmiga pieredze ar profesora desu neko nenozimetu.

Bet, diemzel, pat pirmais Alinas plana punkts neizdevas. Vina vel nav sasniegusi to absoluto limeni, kad jebkadas iedomatas burvestibas tiktu parverstas realitate. Es pagriezu lupu, ka saka: magiskaja pasaule bija viens lidz pusdienlaikam, un man jau gribejas mest pa?taisitas burvestibas.

Ta nu sanaca, ka krekeru krusas vieta burvei no rokas pek?ni izkrita «Kirieshki’ pacina. Tas butu stulba idiota beigas, ja kads no orkiem nebutu panemis krekerus un norijis tos kopa ar iepakojumu. Alina sasmineja, cik vina nebija simpatiska pret ?adu briesmonu ieradumu.

Pek?ni necilveks satvera vederu un izsplava zeme baltu kartu kaudzi… iesuca difenhidramina tabletes. Labakajas «Operacijas Y» tradicijas, ka jau to vareja gaidit!

Tacu burvestibas ietekme uzreiz izpaudas, un orks, nespedams parvaret rijibu, nokrita zeme, skali krakdams.

«Tu esi loti specigs burvis, Alina,» Dens paglaudija vinai pa plecu. «Tu neesi sliktaka par Linu, ar kuru es tevi sajaucu.»

Abi paliku?ie briesmoni, atguvu?ies no biedra iemidzina?anas, satvera vinu aiz rokam un skreja uz lidostas dienesta telpam, skali kliedzot kravas automa?inas eso?ajiem skeletiem, ka pie zoga darbojas huliganiskie burvji.

«Es dro?i vien nomirtu, ja Alina mani neglabtu,» sacija nekromants, satverot meitenes roku un ar lupam pieskaroties vinas plaukstai.

Divaina karta meitene savos divdesmit tris dzives gados nebija sastapusi tik galantu kungu, kads izradijas jaunais nekromants. Un pat tad, ja vin? neizskatas pec Silvestra Stalones vai Leonardo Di Kaprio, nav svarigi, ka vina seja ar garo degunu nemaz nav fotogeniska, un dzintara acis apvienojuma ar bieziem sudraba matiem lika vinam izskatities ka japanu multfilmu varonim. Bet, neskatoties uz to visu, vina bija kaut kas pievilcigs. Vina nolaida skatienu un ar roku aizsedza savu sasitu?o vaigu.

– Vai krievu meitene ir apmulsusi? – burvis noputas, – Dens nesaprot.

– Cau, ko tu tur dari? – skelets uz ratiem, braucot uz vietu, kur staveja burve un nekromants, kliedza megafona. – Kur? tev atlava iet pa skrejcelu ta, it ka tas butu Arbats?

Skeleti Novosibirska un Maskava bija tie?i vienados formas terpos, tikai oranzo vestu aizmugure bija dazadi lidostu nosaukumi.

No savas iepriek?ejas dzives Alina loti labi zinaja, kadi ir riski, ejot pa asfaltu: ja jus netiktu arestets un nenosaukts par teroristu, jus sabrauks lidma?ina vai uzspridzinatu ar tik karstu gaisu, ka jus apgrieztos. karbonade. Lidostas burvju pasaule neat?kiras, protams, iznemot skeleta-goblinu personalu.

– Levitacija! – Alina un Dens teica katrs sava valoda un parleca pari zogam.

– Un ka ar mani? – pukis auroja, sakot kapt pa tiklu preteja virziena.

«Tu paspesi, dzejniek,» nekromants pamaja ar roku un devas uz transporta pieturu.

Burve, klibodama uz asfalta salauzto kaju (un tikai tagad sajuta sapes celgala), traucas aiz muguras. Vinai joprojam nebija kur iet, un ?is jaunais virietis, kuru vina redzeja visbriesmigakaja dzives (vai naves) bridi, vareja kaut ko izskaidrot. Ka butu, ja bilete butu vina dari?ana?

«Atvainojiet, Den,» vina partrauca iso pauzi, «ko ?ie lidostas orki no tevis gribeja?» Kas ir Pink Fifa?

– Dens nezina. «Dens nak, lai nokertu Roza Fifu,» vin? sausi atbildeja un atskatijas uz zogu.

Neatlaidigais pukis jau bija uzkapis atpakal, diemzel skeletiem, un steidzas pec saimnieka un vina nejau?as pazinas burve. Nekromants lenam gaja uz pieturu, sakrustoja rokas uz krutim un skatijas debesis. Alina nemitigi meginaja ieskatities vina seja, bet burvis ar asu degunu turpinaja noversties no vinas.

«Den, Den,» vina parak uzmacigi piekeras vinam.

– Saki man, skaista meitene, kur ?aja pilseta vajadzetu dzivot poliglotam burvim?

Vina jautajo?i skatijas uz arzemju turistu.

– Dens velas zinat krievu valodu bez akcenta. Tad Dens pasaka skaistajai meitenei Alinai, kapec but kopa ar vinu ir bistami.

«Bet,» burve kluva neerti, «es nekad neesmu bijusi skaista.» ES esmu neglits.

Vin? pek?ni apstajas un pagriezas, satverot vinas rokas.

– Nav tadas lietas ka neglita meitene, katra meitene ir skaista!

Ja vin? butu pieversis uzmanibu ne tikai pa?kritiskajai Alinai, vin? butu pamanijis, ka vina pukis pek?ni apstajas un saka pabeigt dzejoli.

– Un ari, Den, man nav svarigi, ka ar tevi ir bistami, jo tikai tu man vari izskaidrot, kas ar mani notika. Jus to visu redzejat. Jus bijat nemagiskaja Novosibirska. Un varbut jus zinat, kas man atsutija lidma?inas bileti. Es nezinu, kur iet, ko meklet, kas no manis tiek gaidits, kapec es pametu ?o dzivi? Laujiet man but jums blakus, lidz es atradi?u atbildes uz saviem jautajumiem. Mana intuicija liek man darit tie?i ta.

«Ne,» nekromants atcirta, paatrinot gaitu.

– Ja! – burve neatlaidigi atbildeja, panakdama vinu. «Es redzeju, cik bezpalidzigs tu biji.» Jus nezinat, ka mest kaujas burvestibas, un jusu dzejnieks pat nevar iedvest uguni uz ienaidnieku, lai jus aizsargatu!

– Es kadreiz paradi?u, ka Dens nav bezpalidzigs un prot cinities. Bet Dens to dara par parak augstu cenu. Vin? to nedara aiz tadiem sikumiem ka orki.

Pukis paleca uz priek?u un, neapmierinati skatidamies uz Alinu, lauzita krievu valoda lasija, ka pats teica, cetrrindi, ko tikko bija uzrakstijis no sava spoza dzejola.

Melnais pukis un krievs zina, Un nepateiciga meitene saprot, Vina lugs piedo?anu, Kad Pukis izdos savu gramatu, Un klus par lielisku autoru.

– Kur? no maniem nelabveliem jums iemacija krievu valodu? – burvis nolamaja sava dzimtaja valoda.

«Idiot, vai jus joprojam ?aubaties, ka esmu talantigakais pukis visa pasaule?» – milulis apvainojas un, apsedies cela mala, pierakstija klade vel paris rindinas.

Kamer vina uzmanibu noversa manuskripts, burve atgriezas pie jautajuma, ka nav neviena, kas Denu aizsargatu. Vina, protams, atzina, ka nav liela burvju maksliniece, jo nekad nav pat macijusies attiecigaja skola.

«Tu esi speciga kaujas mag, Alina,» nekromants slaveja pieticigo meiteni, «tu lieto autora burvestibu, tu esi labs karotajs, tu nac ar pirmo kartu.»

Terminologija ir neskaidra, bet noteikti pazistama. Meitene saka atcereties Sergeja Lukjanenko romanus, kur tika atzimeti se?i Kreslas slani. Vina pat meginaja Danam kaut ko pastastit par izlasitajam gramatam, bet nekromants tikai pamaja ar galvu un saka izmisigi parliecinat savu jauno pazinu, ka visi rakstnieku stasti no pirma slana nekad neatspogulo patieso lietu stavokli, un apsolija pastasti par pasaules uzbuvi, tiklidz vin? vares runat krieviski bez akcenta.

Vinam uz galvas uzspiedusi kompanjone bija nobijusies, bet Dens vinu tikai mierinaja un velreiz piebilda, ka velas ar skaisto meiteni runat tikai vinas dzimtaja valoda. No karteja komplimenta Alina atkal nosarka un gaja, skatoties uz kurpju purngaliem.

Visi vinas klasesbiedri skola savulaik par vinu smejas. ?i iemesla del vina pec devitas klases beig?anas devas uz koledzu, tacu ari tur nirga?anas par garo, tievo meiteni nerimas. Ja pasaule ir skaistas princeses, tad lidzsvaram vajadzetu but ari izbazeniem ar gariem neglitiem deguniem, planam lupam, mazam, vaji attistitam krutim, kupliem celgaliem un ?auriem gurniem. Jus neizvelaties savu izskatu, tapat ka iedzimtas slimibas. Alina visu laiku cieta no vajas sirds, bet nez kapec ?eit, savas pasaules magiskaja analoga, vina parstaja izjust sapes krutis. Bet tas viss nav tik svarigi… arzemnieks vinu nosauca par skaistuli. Kada slikta gaume ir ?im nekromantam.

Meiteni no ?im domam noversa Dena kliedziens. Vin? staveja uz aptureta mikroautobusa kapnem un pamaja vinai ar roku. Puka rakstnieks jau bija iekartojies priek?eja sedekli blakus ?oferim, golemam ar biezu galvu.

– Alina, vai tu gribi uz pilsetu? – jautaja nekromants.

– Ja, protams.

Vin? galanti ielaida vinu pa priek?u salona un aizcirta durvis.

– Kapec ?oferis ir golems? – burve vinam cukstus jautaja.

Faktiski mikroautobusi ir tiri krieviska paradiba, un arzemniekam nebija ne mazakas nojausmas par vietejo celu un ?oferu nacionalajam ipatnibam.

«Lai, ja vina ietriektos staba, vina nenomirtu,» cuksteja vinai preti sedo?ais pika melnais virietis.

«?umahera berni ir tadi pa?i ka taja dzive,» vina domaja. Zel, ka nebija neviena, kam ?is domas izstastit. Mikroautobuss pilna atruma metas uz Maskavu, un Alina un Dens sacentas un ik pa laikam sudzejas viens otram, ka abi Krievijas galvaspilsetu redz pirmo reizi un kur atrast poliglotu burvi, kas spej brivi runat krievu valoda. nekromanta prata viniem nebija nekada priek?stata.

Diemzel (vai par laimi) vini nevareja dro?i sasniegt pilsetu. Tiklidz mikroautobuss pabrauca garam apvedcelam, tam pari izleca policijas automa?ina, un golema ?oferim nacas apturet Gazeli, lai gan nedaudz iespieda patrulas zigula ma?inas sanu.

Goblins peleka formasterpa izkapa no ma?inas un, neapmierinati paskatijies uz bojajumiem un uzradot apliecibu, jautaja golemam:

– Policija ?eremetjevo-2. Kur ir Cehijas pilsonis Daniels Spatninote 4, nekromants, divdesmit piecus gadus vecs, un vina melnais pukis?

Butne, kas sedeja blakus ?oferim, aizvera piezimju gramatinu un plapaja, kad goblins paskatijas uz vinu:

– Es esmu baltais pukis, un jus esat daltonikis, un Dens nav ?aja ma?ina.

«Alina,» nekromants cuksteja savam celabiedram, «tu liec man klut neredzamam, prosimnote 5. Kaujas magam jaspej aiziet lidz pirmajam slanim.»

Vajadzetu, bet ne obligati. Burve to nevareja izdarit. Un, ja ?ada speja naca ar pilnu burvju burvestibu komplektu viena iepakojuma ar ugunsbumbam, udens lielgabaliem un difenhidraminu, tad vina vel nebija iemacijusies to izmantot.

Tiesa, bija nojausma: visas burvestibas, ko vina izdarija kauja ar orkiem, naca no vinas sirds, viss, ko vina velejas, piepildijas. Ja, ar difenhidraminu bija neliels parklajums, bet tomer tika panakts velamais. Un, ta ka Dens apgalvoja, ka jebkur? kaujas mags var paslepties ?is pasaules ne-magiskaja analoga, tad burvestibai vajadzetu darboties pareizi. Turklat Alina nevareja dabut no galvas divu paralelo pasaulu nosaukumus: pirmo un otro slani. Gandriz pec Lukjanenko teikta. Ka Gorodetskis iekluva Kresla? Varbut tie pa?i principi darbojas ari ?aja otraja karta?

Burve atrada savu enu un iedomajas, ka vina taja iekrit. Ne, tas nedarbojas! Tas, ko taja pasaule rakstija zinatniskas fantastikas rakstnieki, ?eit nedereja. Vai ari vina vienkar?i necentas pietiekami daudz? Meitene atkal prezenteja Kreslu, ka tas tika radits filmas, un ka autors aprakstija lietu romanos. Bet, diemzel, viela, ko izgudroja vai magiskajas pasaules pamanija Sergejs Lukjanenko, atteicas vinai paklausit. Ja vispar ap burvi valdija Kresla.

Dens ludzo?i paskatijas uz vinu. Ne, vina nevareja pievilt savu jauno pazinu. Alina aizvera acis un iedomajas, ka vina klust caurspidiga, pazud, tas pats notiek ar nekromantu un vina puki.

Kamer burve auda burvestibu, lai parceltos uz citu pasauli, melnais pukis parliecinaja policijas goblinu, ka vin? joprojam neat?kir krasas un ka ir daltoniki, kas jauc balto un melno, un vinam, pukim, ir akcents. tas nemaz nav cehu, bet moldavu, un vina ipa?nieks strada viena no Maskavas centra buvlaukumiem. Ka dzivniekam izdevies uzzinat par Moldovas stradnieku ieve?anu galvaspilseta, nav zinams, tacu no malas vina runa izskatijas parliecino?a.

Tikmer Alina no otra slana lenam dzesa savu pavadonu attelus. Un pek?ni… ta pati sajuta: krasas apkart zaudeja piesatinajumu, un tad, it ka kads butu iesledzis sledzi, un krasas atgriezas savas vietas. «Tapec tas notika ar mani Tolmacevo,» doma pazibeja vinas galva ka dzirkstele.

Un tagad mikroautobusa vairs nesez golems, bet gan plikpaurnieks, kur? sazinas ar parastu krievu policistu. Vin?, spriezot pec sarunam, izraksta naudas sodu par brauk?anu pa nepareizo cela pusi. Un GAZelles interjera pika melnu butnu, vampiru un citu magisku radibu vieta ir parasti cilveki.

– Luk, pirmais slanis, – Dens sacija, panemot burvi aiz rokas, – mus, burvjus, jus te neredzesit. Mums atri jaslepjas. Kamer Alinai ir speks. Ja vina izlietos visu savu magisko speku, vina mirs.

Bet kapec tad tur, Novosibirska, vina nezaudeja savas spejas un nomira? Vel viens jautajums kolekcijai.

Dens iegaja pa aizvertajam mikroautobusa durvim un pasniedza burvei roku. Pukis sekoja un visi tris nolema pec iespejas atrak tikt prom no GAZelles, uz kuras kads bija uzlicis policistu goblinu.

Labaka bridi nevareja pienakt, kad garam pabrauca gara sarkana kravas automa?ina, kas veda Coca-Cola sutijumu. Neiespringt tada ma?ina vienkar?i nebija iespejams. Tapec visi tris aizbega no notikuma vietas pa pirmo slani. Viniem par laimi, ma?ina nemagiskaja pasaule brauca tie?i laika uz veikalu netalu no vienas no metro stacijam. Un, tiklidz trijotne beidza savu celojumu starp sodas bundzam, Alina atgriezas pati un vinas biedri atpakal otraja karta.

«Tas stradaja,» Dens ievilka elpu, skatidamies apkart. «Tu esi specigs burvis, divdesmit cetras minutes jums jaatrodas pirmaja karta,» vin? apzinati paskatijas pulksteni, «un nezaudejiet savu speku.» Parasts burvis var but tur desmit minutes vai piecpadsmit. Retais mags ilgst ilgak. Tu esi stipraks par Linu.

Nogurusi meitene apsedas uz solina pie metro ieejas un alkatigi ieelpoja magiskas pasaules gaisu. Lai gan pec Dena teikta, vina ir speciga burvis, ?oreiz but neredzamai panema daudz vinas speka. Varbut tas ir tapec, ka vina ne tikai berzeja sevi par pirmo kartu. Tas ir labi, vina to izdomas velak. Un ka vinas jauna pazina uzzinaja, ka izskatas pirmais slanis? Vai vin? tur jau ir bijis kopa ar citu burvi? Vai ari vin? to var izdarit pats, vin? tikai taupa spekus, jus nabaga burzuazi!

– Vini mani aizvilka pie pilsetniekiem, uzsedinaja uz brunas sodas kastes, un man joprojam nebija laika ?im goblinam policistam pateikt, ka esmu izcils dzejnieks…

«Tu darisi sevi zinamu velreiz,» Dens pamaja ar roku uz staba piestiprinatas reklamas virziena.

«Poliglots burvis. 456-78-90».

Pukis nodrebeja no sava nelaipna skatiena.

4. nodala. Par krievu slengu un japanu dzejniekiem

Vecais Metodijs sedeja virtuve un dzera teju ar avenem, kad atskaneja durvju zvans.

«Cik vini ir atri,» vin? pakratija galvu un devas to atvert.

Dabas mate nav apveltijusi sirmgalvi ar metra augstumu ar cepuri, ja ne zemaku.

Lekadams, vin? karajas pie roktura, un durvis atveras. Uz sliek?na staveja gar?, platiem pleciem virietis, tieva meitene, kas bija nedaudz isaka par vinas pavadoni, un majdzivnieks pukis, kas pie krutim satvera krasainu piezimju gramatinu.

– Vai jus man piezvanijat, kungi? – vectevs ie?nuksteja barda.

Un veca vira mati bija biezi, gari un cirtaini. Pat vina gai?i brunie mati nebija kluvu?i sirmi, neskatoties uz to, ka ?im virietim vareja but vismaz simts gadu. Un, ja nem vera dzives specifiku uz otro slani, tad visi tris simti. Bet, spriezot pec vina uzvedibas un energijas, kas bija parpildita, likas, ka vectevam pirms nedelas bija apriteju?i divdesmit.

– Ja, dargais Metodij, – nekromants sacija, uzliekot roku uz sirds. – Mani sauc Daniels, ?i ir mana draudzene Alina, un ?is ir mans melnais pukis.

«Nac iek?a, nac iek?a,» burvis nomurminaja, atverot viesiem bibliotekas durvis.

Un visi tris iegaja vienigaja telpa, kuru ipa?nieks pamatoti nosauca par gramatu glabatuvi.

Poliglota burvja majvieta ne ar ko neat?kiras no tradicionalajiem divdesmita gadsimta krievu majokliem: vienvietiga istaba, darba vieta un gulamistaba vienlaikus, ?aurs koridors, virtuve tris reiz tris metrus. Un, budams no gridas lidz griestiem izklats ar visdazadakajam vardnicam, ?ads dzivoklis izskatijas vel mazaks, neka bija noradits orderi.

Metodijs aizsedza logus vienigaja istaba ar melniem aizkariem, kas nelaida iek?a nevienu gaismas staru. Vismaz kaut ko vareja redzet tikai pateicoties nelielai lampinai, kas staveja uz maza apala galdina istabas vidu. Visas mebeles bija izgatavotas tikai no koka, un paklaju vieta vecais virs uz gridas izklaja lacu adas.

«?eit,» vectevs sudzejas, no aiz stura panemis kapnes, «vin? dzivoja ciemata, vinam bija laba maja, priedes karkass, tapec vini to nojauca, noladetie trolli, vini, redz, papla?inaja pilsetu., un lai nesadusmotos un nesutitu vestules Domei, vini man iedeva dzivokli.

Kurnejot, vin? nolika kapnes pie viena no plauktiem un piegaja pie apala galda, uz kura bez lampas guleja liela piezimju gramatina ar siku rokrakstu. Ta tikai skoleni raksta krap?anas lapas un pieredzeju?i burvji iekode vinu gudribas.

– Ja, dargie viesi, kadas valodas jus veletos apgut? Musdienu – simts dolari, senie – tukstotis, ?ifre?ana – pieci.

«Es gribu zinat musdienu krievu valodu,» Dens sacija, ievacot kabata naudu.

Kad vin? atrada simts dolaru banknoti, vin? nolika to uz galda sava vecteva priek?a.

Apmierinatais vecais virs pasmaidija un, pacelis gara lina krekla malu, stenedams uzkapa uz kapnem un iznema no aug?eja plaukta mazu miksto iesejumu gramatinu.

– Vai Lielais un Varenais aiznem tik maz vietas? – Alina bija parsteigta.

Tad vina saka lasit uzrakstus atliku?ajas vardnicas: anglu, spanu, italu. It ka vina butu nonakusi arzemju literaturas nodala. Bet visas parejas gramatas bija daudz biezakas par vardnicu, ko ieguva vinas vectevs, un tas vinu satrauca. Bet diemzel ir par velu. Pirms vina paguva dalities savas aizdomas ar Denu, vecais virs saka burvestibu.