Edgars Auziņš "Mīlestība ir akla"

Lai mazinatu apmulsumu, es uzberu makaronus uz dak?inas, cen?oties neuzpusties ka samovars.

– Atvainojos, ja es tevi apgrutinaju. Bet mes tacu esam ?eit kopa ar jums kada iemesla del, vai ne? Tas galu gala novedis mus… pie patikamakam lietam......

– Varbut.

– Un es nerunaju par pargajieniem kalnos, brauk?anu ar plostu pa upi vai lek?anu ar izpletni… Patikamu lietu saraksts, ko darit kopa ar mani, ir loti ierobezots… Uzreiz svitrot boulingu, karaoke, biljardu.....

– Pietiek! Es zinu, ko jus domajat!– mani vaigi jau deg no smiekliem.

– Nesaki man, ka tas ir viss, ko tu no manis velies… Es neesmu gatava but tikai seksapirs, man ari ir jutas.....

Es nospiezu vinu pleca.

– Tu tacu negribi to darit, es neredzu, ka tu kusties. Starp citu, man bija bail.

– Es atvainojos.

– Es nezinu… Es domaju, ka skupsts ir vieniga lieta, kas to var izlabot.....

Mana sirds dauzas ka traka, es jau nedelam ilgi velos ?o skupstu.

– Tikai saki man, vai uz manas sejas ir merce? Vai man kaut kas iestredzis zobos?

– Pietiek!

Es maigi pietuvojos ar rokam vina sejai un piespiezu lupas pie vina siltajam, maigajam lupam, kas smarzo pec kiploku merces. Vin? man atbild maigi, nepadzilinot skupstu.

– Atvainojos, es saprotu, ka ?obrid gar?o?u ka tela galas medaljons....

– Es tikko gatavojos to izmeginat…

Es atkal vinu noskupstiju, ?oreiz dzilak un jutekliskak.

4. NODALA. NEVIENS DATUMS NAV PAR ILGU

Neatlaidigs zvans lika mums partraukt skupstu.

"Ienako?ais zvans no Pain in the Ass," pazinoja ipa?a programma.

– Zvana mans bralis, atvainojiet, man jaatbild… – Matvejs apmulsis sartejas.– Pienemiet zvanu…

Virietis pielika ierici pie auss.

– Kadel tu vienmer esi tik neerts? Runa… Tu esi bledis, tu esi man parada… Zvani man, kad busi brivs… Beidz zvanit… Atvainojos, tas vienmer ir slikts laiks....

– Ja, es dzirdeju, ka vin? ir sapigs.

– Parejie vinu sauc par Makaru.

– Saskana, to nav gruti uzminet…

– Vinam ir 19 gadi, mums vienmer ir biju?as sarezgitas attiecibas. Un tagad man jasamierinas ar vina pusaudzu maksimalismu.

– Jus atvedat majas meiteni?

– Klausies, tu esi tik verigs, cik vien redzigs cilveks var but....

– Ari man ir mazais bralitis.

– Un ka vin? ir jusu kontaktpersonu saraksta?

– Satans!

– Ahhhh, tas ir vairak ka tas. Cik vin? ir vecs?

– Vinam tikko palika se?padsmit. Vin? dzivo kopa ar vecakiem, bet biezi, teiksim, nak pie manis ciemos… Kamer es esmu prom......

– Pui?i ir pretigi… – Matvejs pakrata galvu un pasmaidija.

– Es pat nestride?os.

– Es esmu mazliet mazak pretigs, bet tas nav skaidrs.....

– Vai pastaiga aiznem parak daudz laika?

– Izskatas, ka ta.

– Mums vajadzetu izvest Oskaru pastaigaties. Un pabarot vinu. Vin? siekalojas.

Es paludzu viesmilei rekinu.

– Laujiet man samaksat par vakarinam," Matvejs piedavaja maigi.

– Tikai iznemuma karta. Es nesatik?os ar virie?iem ediena del.

– Labi, bagata meitene, nakamreiz tas ir tavs karums.

Matvejs samaksa rekinu, un mes atstajam majigo celinu. Nonakam lidz tuvakajam parkam. Siltais vakara gaiss mus apvij, atstajot lipigu nosedumu uz adas.

– Ugh, karstums ir nereals....

– Nesaki man, man ?kiet, ka es ?os dzinsus novilku ar adu.

– Oskaram dro?i vien ir slapes. Man lidzi ir udens.

– Tas butu loti laipni no jusu puses," Matvejs pateicigi pasmaida.

Es iedodu Matvejam udens pudeli, un vin? iedzer suni, ielejot udeni sava plauksta.

– Varbut varetu laut vinam skriet apkart, apkart neviena nav.

– Jums vin? bus jauzmana. Un, ja bus kads…

– Neuztraucieties, es pec vina sakop?u. Tur ir atkritumu urnas ar maisiem.

– Es domaju, ka varbut man vajadzetu lugt tevi appreceties ar mani uzreiz.– ?is teikums iedzen man sirdi, lai gan es zinu, ka tas ir joks.

– Ar mani viss ir kartiba, paldies. Man jau vienreiz ir piedavats.

– Es iekluvu minu lauka?– Matvejs bija manami samulsis par to, ko vin? bija teicis.

– Nepieversiet vinam uzmanibu. Vini ir mani personigie tarakani.

– Ak, ari man ir savi resni, usainie, es ceru, ka sadraudze?os ar taviem......

– Mes redzesim.

Oskars skraida pa zalienu, nevaldami satraukts. Es metu vinam tuk?u pudeli, un vin? to atnes atpakal.

– Vin? dro?i vien ir laimigs?– Matvejs ar smaidu jauta.

– Vin? skraida apkart ka traks. No mutes uz ausim.

– Es gribetu redzet vina smaidu… Un jusu.....

Vin? neverigi raugas tuk?uma.

– Vai es varu jums uzdot jautajumu?– Es uzdro?inos uzdot personisku jautajumu.

– Es varu, bet ne tagad. Es nevelos sabojat ?o bridi.

– Labi, es atvainojos.

– Ta ir tikai cilveciska zinkariba, nekas. Man vienkar?i nepatik par to runat. Es neesmu akls.

– Godigi sakot, dazreiz es par to pat aizmirstu. Jums ir loti skaistas acis.

– Paldies…

Matvejs pastiepj man roku, un es ielieku savu plaukstu vina karstajos pirkstos. Karstuma vilnis no manas plaukstas izplust cauri manam kermenim un ietriecas kaut kur vedera lejasdala.

"Aizmirsta sajuta… Cik tas ir labi…"

Vin? pievelk mani pie sevis un piespiez pie krutim. Vina roka slid lejup pa manu kermeni, tik tikko pieskaras.

– Tu mani pievili…" vin? klusinam purpina.

– Ko tu ar to doma?– es nesaprotami izsaucos.

– Tev nav kupra… Es, ?kiet, esmu zaudejis interesi.....

– Es atvainojos.– Es smaidiju visu nakti.

– Es ceru, ka viss parejais ir taisniba?– Matvejs viltigi jauta.– Ko tu teici par greiziem zobiem?… Laujiet man parbaudit…

Vin? maigi skupsta mani, padzilina skupstu, ar meli ieklustot mana mute.

– Ka tas bija?– jautaju vinam, kad vin? atkapjas.

– Ka, ka… Tu esi melis, tas ir ka… Zobi taisni, nekada kupra… Pretigi…" Vin? smaida.

Virietis pieskaras maniem matiem, lenam ar pirkstiem petidams slotinas.

– Mati ir miksti, smalki, bet biezi. Varu deret, ka tu esi blondine vai rudmataina…" No vina balss man uzmetas zosada.

– Ja tu izliekies akls, lai ievilinatu mani gulta, tagad ir istais bridis nakt tira.....

– Labs meginajums, bet ne.

– Cik matus esat aptaustijis, lai pec taustes zinatu to krasu?

– Ne daudz, bet tam nav nozimes…" vin? mierigi saka.

– Es neesmu parsteigta. Jus tikai apstiprinajat manu nojautu.

– Ja, es neesmu jaunava. Vainigs…" Vin? piespiez mani cie?ak pie sevis, un jauns karsts vilnis plust mana kermeni, un mani celgali sasprindzinas.

Vina lupas atkal pieskaras manam, un es saprotu, ka pirms tam vin? bija atturejis savu kaisli. Un pat tagad ta nav liesma, tikai attals liesmas karstums. Es laujos savam jutam, izkustot vina rokas ka sviests uz karstas pannas.

Mus partrauc Oskara nepacietigais rie?ana. Matvejs pacel rokas pado?anas zesta.

– Nesteidzies, puisis. Vina man neko launu nedara. Gluzi otradi.

– Aizsarga tevi?

– Ja, tu esi parak tuvu… Un vin? jau ir izsalcis, mums vajadzetu vinu pabarot.

– Mes varetu aiziet uz lielveikalu, nopirkt vinam partiku un udeni.

– Es ?aja apkartne esmu ka akls kakens, tapec vadi.

Es uzliku Oskaram pavadu un iedodu to Metju roka.