Edgars Auziņš "Sos! Mans priekšnieks ir asinssūcējs"

Vai es gaidiju, ka pietura Krotova ma?ina man blakus paleninas? Ne. Tas nav saimnieka bizness skriet pec verga.

– Iekap ma?ina, stulbi. Tas ir pasutijums.

Tikai nezaude savaldibu. Vienkar?i nezaudejiet savaldibu… dzili ieelpojiet un lenam izelpojiet. Negribigi apsezos aizmugureja sedekli. Tagad Krotova skatiens ir vel pretigaks.

–Tu pedeja laika esi edis? – Ak Dievs…

"Nesaki man, ka uzaicinas mani est."

– ?ada forma? Vai tu esi traka, mat? Man nepatik, ja mana apetite ir sabojata. Un es jums uzdevu jautajumu, atbildiet uz to un neuzdodiet vairak jautajumu.

"Es ?odien vel neesmu edis," es atbildu, saspiezot rokas dures un parsteidzo?i atturigi.

– Nu, tas ir lieliski.

Vai tas ir kaut kads smalks majiens, ka es nevaru est, jo man ir liels dibens? Tacu nav vele?anas vinam ?adu jautajumu uzdot. Atkal braucam pilniga klusuma un tikai tad, kad apstajamies pie medicinas punkta, tas man uzausa.

"Pastastiet administratoram manu uzvardu un sakiet, ka tas ir no manis," vin? pastiepa savu lietussargu. – Nac, nesamaziniet atrumu, Snezana Viktorovna. ?odien jums vel ir daudz darama.

4. nodala

Klinika mani ne tikai sodija ar navessodu, bet ari tagad esmu ?oketa par apgerbu cenam veikalos. Es neatceros, kad pedejo reizi to pirku. Nu, varbut pirms cetriem gadiem, kad Vera mani savaca. Vinai nebija drebju mana izmera, tapec man bija jaiet uz tirgu un janoperk vismaz kaut kas, kas man neder. Neskatoties uz to, ka man bija gandriz astonpadsmit, es sveru, ka izradijas, ekstremi, pec Veras teikta, cetrdesmit kilogramus.

Naudas tere?ana jaunam lupatam bija ne tikai pilnigi nesapratiga, bet ari nevertiga. Pec tam citu cilveku lietas kluva par musu glab?anu. Jau tad, kad saku pienemties svara, slaucot vinas virtuve visu labo un slikto, es saku valkat vinas drebes. Un tagad, kad esmu pienemusies svara par gandriz trisdesmit kilogramiem, vinas mammas drebes man erti piegul. Es taja jutos erti un omuligi. Man patik taja but neredzamai.

Un tagad, papildus tam, ka jutos mezonigi aizkaitinata par cenam, mani parnem ari bailu lavina, ka nevare?u ?o valkat. Ja es pat kaut ka varu iedomaties valkat kurpes, tad svarki un kleitas izraisa nevaldamu paniku. Vai tie?am es deg?u uz ?adas banalitates?

– Ver, iesim uz Aprashku. Tas vispar nav risinajums. Pat ja es dabu?u visus savus krajumus, man nepietiks.

– Ne. Tadi dup?i uzreiz jutis, ka drebes iegadajies tirgu. Vin? tevi parbauda. Tapec tai jabut augstas kvalitates. Vienu reizi, Sneza. Mums jabut pacietigiem. Tas ir ieguldijums jusu nakotne.

Jums vajadzetu taja ieguldit. Tapec es pretendeju uz ?o amatu. Pat ja es nespe?u nodarit nekadu launumu ?im dupsim, daudz naudas mani apmierinas. Vera spitigi doma, ka esmu izvelejusies pareizo celu un no savas caulas izgajusi cilvekos, beidzot iegustot prestizu darbu. Man bija vienalga par ?o prestizu. Mans merkis ir likt vinai justies labi. Vismaz aizvediet vinu uz jurmalu un dabujiet zobu implantus. Un tad viss parejais.

Tagad, kad vinas mate ir mirusi, lai cik ciniski tas neizklausitos, mes jutamies labak. Jums vairs nav japavada viss laiks ar vinu. Rupes par gulo?u cilveku, ari radinieku, kur? nekad vairs nebus tads pats, un pat ar maziem finan?u lidzekliem, ir arkartigi gruti. Man ka cilvekam no malas tas bija loti nogurdino?i, nemaz nerunajot par Veru.

Piever?u skatienu rudzupuku zilajiem zimulu svarkiem un taja bridi saprotu, ka ta nav man jagerbjas.

– Nopirksim tev ?is krasas kleitu? "Zem tavam acim," es pek?ni ierosinu Verai.

– Man to vairs nevajag.

– Runajot par?

– Cetrdesmitgadigas skumjas sievietes tiek norakstitas luznos. Viss jau sen ir apaudzis ar sunam, ne viens vien mezsargs to nevar izdomat.

– Kur? to teica?

– Par jusu darba deveja skumjo tanti. Un es runaju par sunam. Ta es rakstiju iepazi?anas portala.

– Kads vel iepazi?anas portals?

"Parasti," es negaidiju, ka Vera izlems par ?adam mulkibam. Mes dzivojam normali kopa, kapec cits puisis?

– Uh, kapec tev to vajag?

– Kapec tad tev vajadzetu? Starp citu, butu jauki pieregistret ari tevi, lai varetu parunaties ar puisi datora otra puse. Neviens tevi nepieskaras, neviens tevi neredz. Kopuma tam ir savs ?arms. Var atnemt savu dveseli, aizsutit kadu elle, iedomajoties vina vieta savu Krotovu.

– Vin? nav mans un… klausies, man tikko ienaca prata, kapec tavejam ir cits uzvards?

– Dro?i vien mainija.

– Var but.

– Lai gan, pagaidi. Mana, nevis Lenija,” Vera neizpratne saka, sniedzoties pec baltas zida bluzes bez piedurknem.

– Tatad vin? mani pievila, un vini nav radinieki.

– Vai ari vin?, piemeram, vinu adopteja. Lai gan, kada starpiba, tie ir divi ezeli, tie ir divi ezeli Afrika, un tas, vai tie ir asinis vai nav, nav svarigi. Ej pamegini,” skatienam nokritot uz Veras rokas eso?ajiem svarkiem, smirdona noskanojums noslid zem nulles.

– Nevar.

– Labi, atskanosim velreiz. Papezu kurpes, bluze, jaka un bikses.

– Man patik labak. Vienkar?i iedodiet man garu jaku, lai segtu manu resno dupsi.

– Ne. Pat nedoma. Labi, tas ari viss, ej un izmegini ?o. Pagaidam panem?u apak?velu un sominu.

– Kapec soma? Vin? par vinu nerunaja.

– Un kas? Vin? vispar nerunaja par aksesuariem, tacu tas nenozime, ka jums tos nevajadzetu iegadaties. Nac, kustini savus rullus.

* * *

Majas atgriezamies velu vakara un, protams, par kadu liguma lasi?anu nevar but ne runas. Saliku?i nagus relativa kartiba, mes kritam miru?a miega.

Vai esmu apmierinats ar savu atspulgu spoguli? Ja. Tum?i zilas bikses un jaka kopa ar baltu bluzi der ka cimds. Un ja, jaatzist, ka papezu kurpes izskatos pavisam savadak. Apavi, divaina karta, ir erti.

Es ierodos biroja divdesmit minutes devinos. Un es neesmu pirmais. Tiklidz es eju garam apsardzes postenim un nonaku uznem?anas zona, Krotovs iznak no kabineta ar neapmierinatu seju. Nu, tas ari viss, nekada kaitejuma vinam, bez zobu implantiem, bez atvalinajuma jura. Vin? jau ir launs, tapec es vel neesmu izpildijis vina prasibas. Lai gan, jaatzist, vin? neskatas uz mani ar riebumu ka agrak. Vin? pat parstaj saraukt pieri.

"Labrit," es joprojam dzirdami saku, skatoties uz to, ka Krotovs pienak man tuvak. Vin? stav gandriz man blakus un vina skatiens apstajas pie maniem matiem. Tur nav staru. Vera man uzbura stingru, bet skaistu frizuru.

Bet tad vin? iet man apkart un nostajas man aiz muguras. Piever?u skatienu vina atspulgam spoguli un saprotu, ka Krotovs skatas uz manu dibenu. Tik neizpratne. Un vina sejas izteiksme uzreiz mainas. It ka vin? tikai tagad saprastu, ka es neizpildiju vina nosacijumu. Vin? sarauc pieri vel vairak.

"Diena nav gajusi labi kop? sudiem, un ?eit jus pielej ellu ugunij." Ko es teicu par apgerbu?

– Esmu gerbies ka tipisks biroja darbinieks. Bikses ir praktiskakas. Tie nav dzinsi. Ludzu, vai es varu valkat bikses, nevis svarkus?

Tagad ka vin? man atsutis tris vestules. Bet ne, vardu vieta vin? panem manu roku, kas man uzreiz liek to vilkt prom, bet es nelokami izturu, kamer vin? apskata manus reanimetos nagus.

– Esmu arkartigi parsteigts. Ja nebutu bik?u, man nebutu par ko sudzeties.

"Es priecajos, ka esmu tev vilies," es joprojam atvelku roku. – Es domaju, ka es aizmirsu dalu “ne”.

– Vina aizmirsa.

– Nu, vai varam iztikt bez svarkiem?

– Kad tu mani kaut kur pavadisi, tev tomer bus javelk kleitas – nu, maza uzvara. "Nac ?urp," vin? stumj mani uz stikla galda pusi. – ?i ir tava darba vieta. Man vel nav laika apspriest jusu pienakumus un ligumu, bet neterejiet savu laiku. Izpeti manu grafiku. Mans biju?ais paligs naks ?eit desmitos un runas ar jums. Nac man sekot.

Nolieku somu uz galda un sekoju Krotovam, visticamak, uz atputas istabu.

– Es milu svaigi pagatavotu kafiju, nevis no automata. Vai man vajadzetu pagatavot kafiju turka uz plits biroja? Tas ir kaut kas divains. – Specigs, ar nedaudz piena. Ja pek?ni nav neka salda, jo aizmirsat man nopirkt vai beidzas, tad ar vienu karoti cukura. Bet labak ir parliecinaties, ka saldums nebeidzas. Protams, izdevumus sedzu es pats.

– Kas isti ir salds?

– Visu. Siera kukas, ekleri,” vin? ietur pauzi, skatidamies man apkart. Apstajas uz mana dibena. – Kanela rulli?i, kads dupsis. – Ar krejumu.

– Un kucinas?

– Un ari vini. Kopuma es milu visas ceptas preces un saldumus. Iznemot Sverdlovskas maizi. Sausa,” vina pieliecas man nedaudz tuvak.

"Sausa," es apstiprinu, sperot soli atpakal.

– Vai tev gar?o maizites? – Nu, pagaidi, tagad es iesplauju tava kafija.

– Dievinu. Bet tagad, ka es saprotu, ?eit nav saldumu.

– Tu pareizi saproti, tatad ar vienu karoti cukura. Uzbrucejs, Snezana Viktorovna. Parsteidz mani ar gardu kafiju.

– Kapec man ?kiet, ka, ja visas Krievijas ?efpavars mana vieta tev uzvaris kafiju, tu vienalga teiksi, ka ta ir slikta?

"Kad ?kiet, tad ne?kiet," neslepjot smaidu saka Krotovs, satverot durvju rokturi.

Pagatavot kafiju turka nav problema. Bet ka isti lutinat tadu cilveku ka Danecka, vina mate Leonidovica, ir problema. Lai gan, ja ta padoma, vin? nevar vadit savu biznesu pec noteikumiem. Nu, cilvekiem tada vecuma nav tik daudz naudas.

Tas nozime, ka man pamazam jaiegust vina uzticiba un… vai nu jaatstaj vinu bez ka, nopludinot konkurentiem kadu svarigu informaciju, par ko ari man ar laiku bus janoskaidro, vai pat janodod policistiem par kadu netiribu. nelegali darijumi. Pa to laiku… tikmer varat vienkar?i iesplaut kafija.

Ieleju kafiju kruzite, izbaudot dzeriena aromatu, un tie?i bridi, kad gatavojos splaut, kada roka atpu?as uz mana vidukla. Viegli saspiez. Un tad es to dzirdu pie auss.

– ?eit ir kameras.

– Kameras? – kads mulkis.

– Dro?ibas kameras, sniega pikas.

– Kapec tu man to stasti?

– Jo kafija nevar iesplaut.

– Paldies, ka pastastiji. Bet es nedomaju to darit. Kadas mulkibas? – Es attalinos no vina.

"Man ?kita, ka jus jau krajat siekalas, lai nosplautu."

– Jus teiksiet to pa?u. Es paskatijos uz zimejumu. Es tikai uzmineju par kafijas biezumiem. Vai tu redzi? – Pasniedzu vinam kruzi.

– Hu?

– Kas pie velna?

– Parasta.

– Kur tu vinu redzi?

"?eit," vin? norada ar pirkstu putas.

– Tas ir tornis, nevis tas, ko tu teici.

– Un ko tas nozime?

– Tadas parmainas jus sagaida jusu dzive.

– Mana siera kuka, mana vecmamina stasta laimes, izmantojot kafijas biezumus.

– Un kas?

"Un vini stasta savu laimi, kad dzer kafiju un pek?ni apgriez kruzi."

– Nu, ir divi veidi, kad vini dzer un kad vini to ielej.

"Es teicu, ka nesplauj kausa." Un periods.

– Es to nedaru. Pastasti man, kur vel ir kameras? – Pek?ni mainu temu, uz ko Krotovs neatturoties nosmej.

– Ko, tu doma, ka uzvelc papezus un uzreiz vari klut drosmigaks?

– Nu ko? Normals jautajums.

– Nu kapec, pie velna, lai es tev jastasta, kur atrodas kameras?

– Nu, kapec tas ta, lai es nenonaktu neveikla situacija. Piemeram, es velos pielagot savu kru?turi vai kaut ko saskrapet.

– Ja kaut kur kaut kas niez, tad tas ir jaarste.

– Nu, ka butu ar deguna nocir?anu?